Džemma savu vecāku celtajā Mežaparka mājā radījusi latviešu glezniecības stūrakmeņus, mīlējusi savējos un nīdusi padomju iekārtu, mēģinot izmantot tās vājās vietas nacionālas pašapziņas noturēšanai. Māksliniece nekad nav viennozīmīgi augstu celta, jo daudzu arī pelta - gan glezniecībā, gan politikā LPSR Mākslinieku savienības priekšsēdētājas amatā un PSRS Augstākās padomes deputātes darbā. Tomēr viņas vārds tā arī palicis neaptraipīts, jo, kā saka pati Džemma, viss sliktais viņai kaitē tieši tikpat, cik pīlei ūdens.
Kāds ir jūsu viedoklis par Latvijas vietu Eiropā?
Esmu dzimusi 1925.gadā, kad Latvija bija Eiropā, un nekad neesmu jutusies citādi. Mani vecāki ar savu mākslu gribēja būt Eiropā, un viņiem tas arī izdevās, latviešu mākslas izstādes notika gandrīz visās Eiropas galvaspilsētās. Līdz ar to man nerodas jautājums par savu identitāti. Mums jāpaskatās pašiem uz sevi pēdējos divdesmit piecos gados - no 1988. gada, kad jau runājām neatkarīgas Latvijas vārdā, kur vien to varējām. Pagājuši gari gadi, un viss jāaplūko to gaismā. Tagad, raugoties uz notikumiem Ukrainā, Krievijā un Eiropā, kas negaidīti sagriež daudzas lietas, mums citādi jāpaskatās pašiem uz sevi. Šķiet, mūsu loma ir būtiskāka, un būtiskāka Eiropas kontekstā. Manas pirmās sajūtas pēc Ukrainas notikumiem vedināja uz pārdomām - neraugoties uz to, ka paši kritizējām savus pirmos soļus brīvās Latvijas politikā, mēs tolaik bijām ļoti gatavi neatkarībai. Tā bija pirmā labā sajūta. Ļoti egoistiski. Piederu pie paaudzes, kas caur vecmāmiņām un vectētiņiem veidojusies XIX gadsimta garā, bet kuras dzīve pagājusi XX gadsimtā. Viss bijis atmiņās, pieredzē, acu priekšā, tādējādi tautas vēsture ir pārskatāma, kā pašu izdzīvota gan garīgi, gan praktiski. Turklāt piederu pie paaudzes, kura ir bagāta savā muzikālā, literārā, gleznieciskā, faktiski — visu mākslu pieredzē. Tas ir spēks. Taču tagad, jaunā laikmetā, darbojas jauni pieredzes vērtējumi. Es tos absolūti pieņemu, jo tie arī mani ir papildus atjauninājuši.
Pie kādām atziņām šādā analīzē un pārdomās esat nonākusi?
Daudz jādomā par latviešiem. Kādi mēs īsteni esam? Laika un vēstures gaitā atklājas zināmas latviešu tautas īpatnības, un vislabāk tās izsekojamas mākslā. Latviešiem ir izteikta spēja piemēroties. Svešie ir krustojuši mūsu dzīves, nācies to pieņemt. Latviešos mājo prasme svešo pieņemt, bet vienlaikus - to pārveidot, pieliekot klāt savu. Tās mēs saucam par ietekmēm. Taču savējais ir pamatīgs, pastāvīgs, laika gaitā izveidots un balstīts uz nācijas pirmo garīgo izteiksmi - tautas dziesmām un rakstiem. Tālāk nāk arhitektūra, latviešiem tā vienmēr saistīta ar dabu. Latvieši mājas plikā vietā necēla. Piemēram, tagad, skatoties amerikāņu moderno glezniecību, ainavās ieraugām mājas kaila lauka vidū, un tā savukārt ir viņu īpatnība, pat vesels virziens, stils dzīvē un mākslā. Latviešiem mājas ir koku ieskāvumā, skaistā ainavā. Latvieši daudz pieņēmuši no it kā uzspiestās kristīgās ticības, kas vienlaikus nāca kopā ar Eiropas civilizāciju, un, jaunam ienākot, iepriekšējais vienmēr tiek zaudēts. Taču mēs nezaudējām tautā izkopto amatniecību un dabas mīlestību, kas vēsturiski veidoja savdabīgu skaistuma izpratni. Tā vedināja vienu latvieti salīdzināt savu saimniecību ar kaimiņos dzīvojošā latvieša sētu. Katram gribējās otru pārspēt, un tā veidojās gan identitāte, gan arī skaudība, kas kā rakstura īpašība saglabājas mūsu gēnos līdz šodienai. Latviešiem visos laikos paticis radīt lietas savām rokām, tā attīstījusies ne tikai mums raksturīgā aušana un amatniecība, bet arī keramika, vēlāk - glezniecība, tēlniecība, dārzniecība, dizains, mode. Tās ir izpausmes, ar kurām latvieši var izcelties, tie ir mūsu stratēģiskie groži, kurus jāprot likt lietā. Protams, laiks ievieš savas korekcijas nācijas attīstībā. Savulaik uz stabilas zemniecības pamata pilsētās attīstījās uzticama strādniecība, taču šodien par to runāt vairs nevaram. Toties varam - par būvniecību un arhitektūru, tajā kāds latviskais talants izpaužas. Spoži mūsu nācija pasaulē sevi iezīmējusi arī zinātnē un mākslā. Latviešiem būtu daudz pie sevis jāstrādā. Tagad gandrīz jau noleijerēts motīvs ir atziņa — jāsāk katram pašam ar sevi. Uzskatāmāks piemērs ir mūsu hokejisti un basketbolisti, viņi prot sasniegt virsotnes, tātad apliecināt saņemšanos, gribu un gribasspēku. Kāds zemnieks bija teicis: "Griba ir, bet gribasspēka nav." Pie tā vajadzētu piedomāt. Skaista ir spēja saņemties. Pagaidām blakus latvietim, kurš var, ir sašļukušais latvietis. Kultūrā gan es to neredzu.
Bet - ja runājam par Latvijas šodienu un gluži politiskā kontekstā?
Tagad latviešu politiķu vidū valda milzīga sašķeltība, kas man ir pilnīgi nepieņemama. Mēs to nedrīkstam atļauties savā ciltī. Jā, uzskatu, ka mēs, latvieši, esam kā ciltsbrāļi un, savu valsti būvējot, mums attiecīgi jāuzvedas. Patiesībā sapņoju par situāciju, kurā tie, kas nodibinājuši daudzās atsevišķās partijas, atmet savstarpējās ambīcijas lielas, kopējas idejas vārdā.
Visu sarunu ar Džemmu Skulmi lasiet Sestdienā!