Fragments no intervijas:
Neatkarīgais teātris Kabata aizgāja bojā, tam līdzīgā Austrumu robeža turas virs ūdens. Kā tu to izskaidrotu?
Nezinu, bet cilvēki šo vietu ir pieņēmuši, publika brauc pat no laukiem ar autobusiem. Viņi zina, ka varēs garšīgi paēst un vēl saņemt piedevu. Pirmoreiz uz Austrumu robežu gāju spēlēt pēc režisores Ditas Balčus aicinājuma, un manī bija skepse: visi pie galdiņiem ēdīs un žļabinās... Protams, traģēdijas vai nopietnus gabalus tur būtu grūti uzvest, kaut gan arī tas būtu iespējams.
Personiski man nav nekādu iebildumu pret izklaides gabaliem, ja vien tie ir profesionāli uztaisīti. Cilvēki šodien grib pozitīvas emocijas, viņi pēc tām lūdzas uz visiem stūriem. Vietu, kur šo vēlmi piepildīt, ir ļoti maz. Dažbrīd nesaprotu, ko uz skatuves vēlas atklāt lielie režisori ― vai to, cik cilvēki ir slikti? Mums visiem ir melnā puse, bet lielākā daļa publikas alkst kaut vai pasaku par citu alternatīvu. Esmu par to runājis ar inteliģentiem cilvēkiem, kuri ir noguruši no pārprastas nopietnības. Nenoliedzu, ka teātrim ir sava izglītojošā, uz priekšu saucošā misija, bet brīžiem liekas, ka tā vietā dominē šausmīga vēlme pašizteikties un šokēt ― lai tikai pamana! Lietā tiek likti visi līdzekļi, lai nabaga skatītāju satriektu un sašķaidītu gabalos. Tad viņu izlaiž ārā un prasa: "Nu, kā tev patika?" Snobi atbildēs: "Ziniet, bija ļoti interesanti."
Tu ilgstoši sadarbojies ar Producentu apvienību 7 un redzi, cik sarežģīti veidot teātra projektus bez valsts atbalsta, tomēr tas ir iespējams. Pagaidām šādā ceļā pie publikas nonāk tikai komēdijas un koncertizrādes. Kāpēc tā?
Ir jāsaprot, ka vasarā un brīvdabā neviens neies skatīties Karali Līru. Varbūt kāds interesents arī atnāktu, pat ja lītu lietus, taču iestudējums tā nespētu sevi atpelnīt. Mēs esam atkarīgi no skatītājiem, kuri balso ar saviem eiro. Es jau nesaku, ka vajadzīgi vienīgi tingeļtangeļi, kaut gan arī tādos var ielikt ideju. Paskaties, kā strādā pasaules klases satīriķi no Maskavas!
Esi pietiekami ilgi nostrādājis teātrī, lai spētu zaudēt jebkādu romantiku. Vai tā arī noticis?
Teātris joprojām ir pietiekami romantiska vide, kurā dzīvoju un gribu dzīvot. Skaidrs gan ir viens ― ar mani notiek tas pats, kas pārējiem aktieriem, līdzko viņi nokļūst profesionālās dzīves otrajā pusē, un gribu teikt: Mūsu laikos tā negāja..." Es šeit nedomāju tik daudz profesionālo skolu, cik attieksmi pret cilvēku uz skatuves, aktieri, dvēseli un garu. Mani ļoti maz interesē režisora redzējums, kas neietilpina sevī aktieri, bet balstīts vienīgi uz intelektuālu koncepciju, racionālu interpretāciju, skaņas un gaismas efektiem. Kad visu to esmu desmit minūtes vērojis, gribas iesaukties: "Kad beidzot es varēšu pieslēgties? Ja teātris nav emocionāls, nevaru to skatīties.
Mēģināju sev nodefinēt tavu lomu ampluā, bet nekas nesanāca ― pārāk liela tēlu dažādība. Šāds kaleidoskops tevi pašu kādreiz neapreibina? Suņi arī mēdz pazaudēt pareizās pēdas, ja to ir pārāk daudz...
Man bijušas lomas, kurās var nopietni parakāties, tomēr spēcīgāk jūtos humora žanrā. Ne katrs var būt komiķis, tāpat kā visi nevar spēlēt drāmu. Kā redzi, es varu abus.
Atklāti sakot, dzīvē nav nekā tāda, par ko nevarētu pasmieties. Pat bērēs. Kad pirms diviem gadiem aizgāja mana mamma, īpaši smiekli gan nenāca, tomēr spēju uz bēdīgo procesu paraudzīties no malas. Es jau arī aiziešu, nu ― un?
Visu interviju ar Voldemāru Šoriņu lasiet žurnāla Sestdiena 23.oktobra numurā!