Vai viegli būt skolotājam?

Atvaļinājums vasarā, cietā alga, kas nekad neaizkavējas, un darbs siltumā. Tā ar nelielu humora devu mēdz atbildēt ne viens vien skolotājs, pamatojot savu profesijas izvēli. Jokojoties SestDienai tāpat saka arī latviešu valodas un literatūras skolotāja Ingrīda Segliņa, kura Vecumnieku vidusskolā pavadījusi jau 30 darba gadu. Viņas stāstītais ieskicē grūtības, ar kurām saskaras topošie un esošie pedagogi. Patlaban tās pamatā saistītas ar jauno kompetencēs balstīto mācību saturu, kas maina ne vien skolotāja darba metodes, bet arī skolēnu izpratni par mācību procesu.    

Iespējams, skolotāji arī ir vienīgās profesijas sabiedriskajā sektorā pārstāvji, kas, sākot jaunu darba cēlienu – jauno mācību gadu –, nekad nezina, kāda būs alga, jo Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) vispirms jāzina, cik skolēnu ir katrā izglītības iestādē. Skolēnu skaitu pašvaldības fiksē 5. septembrī. Lai arī tas mācību gada laikā var mainīties, finansējuma apjoms paliek iepriekšējais. Tiesa, līdz ar administratīvi teritoriālo reformu IZM izvērtē arī tik bieži kritizēto finansēšanas modeli "nauda seko skolēnam". Pērn vienam skolēnam pašvaldību vispārējās pamata un vidējās izglītības iestādēs "sekoja" 99,01 eiro mēnesī. 

Pašvaldība no valsts budžeta ar IZM starpniecību saņem konkrētu naudas summu, kuru sadala savām izglītības iestādēm. Tad pati iestāde var noteikt skolotāju algas, ievērojot Pedagogu darba samaksas noteikumus. Vienā skolā pedagogu atalgojums drīkst arī atšķirties – var maksāt vairāk tiem, kuriem ir augstāka darba kvalitāte, bet kritērijiem ir jābūt skaidriem. 

Demogrāfija un krīze 

Likuma izpratnē pedagogs ir fiziska persona ar atbilstošu izglītību vai profesionālo kvalifikāciju, kas īsteno izglītības programmu izglītības iestādē vai sertificētā privātpraksē.

Ne visi pedagogi ir skolotāji. Proti, skolotāji pasniedz mācību priekšmetus, vada stundas, bet pedagogs ir arī, piemēram, logopēds, sociālais pedagogs, pulciņa vadītājs, karjeras konsultants.

Aizvadītajā mācību gadā Latvijā bija kopumā 28 464 pedagogi, no tiem lielākā daļa – 21 434 – skolotāji, liecina IZM dati. Ievērojami lielāka daļa pedagogu un skolotāju strādā vidusskolās (pērn – attiecīgi 17,2 un 13,8 tūkstoši). 

Pedagogu saime pēdējo desmit gadu laikā ir pat kļuvusi kuplāka, toties skolotāju skaits, tieši pretēji, ik gadu sarūk. Tiesa, ekonomikas krīze iecirta robu gan pedagogu, gan skolotāju, gan izglītības iestāžu daudzumā. Piemēram, gadu pirms dižķibeles bija vairāk nekā 32 tūkstoši pedagogu, tostarp nepilni 26 tūkstoši skolotāju, savukārt 2009./2010. mācību gadu sāka tikai 27 tūkstoši pedagogu, tostarp 22,6 tūkstoši skolotāju. Skolu skaits Latvijā sāka samazināties jau kopš 1997./1998. mācību gada – turpmākajos desmit gados tas saruka par 130 izglītības iestādēm. Līdz ar ekonomikas krīzi sekoja straujš skolu skaita kritums – viena gada laikā vien tika aizvērtas 105 iestādes (no 982 izglītības iestādēm 2008. gadā līdz 877 gadu vēlāk), liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati. Pēdējos desmit gados sarucis gan vispārējās, gan profesionālās izglītības iestāžu skaits. Turpretī, piemēram, privāto bērnudārzu skaits kopš 2010. gada ir pieaudzis divas reizes – galvenokārt Rīgā. Augstskolu un koledžu daudzums Latvijā pēdējā desmitgadē nav būtiski mainījies – 2008. gadā sešdesmit, pērn – piecdesmit četras. 

Mainīgas tendences ir skolēnu skaitā, taču tas saistīts ar demogrāfisko situāciju un tautiešu izbraukšanu uz ārzemēm. Skolēnu – bērnu – daudzums Latvijā rūk nemainīgi strauji, un demogrāfi ar nenogurstošu regularitāti par to brīdina katru jauno valdību. Salīdzinājumam: 2000. gadā vispārizglītojošajās skolās mācījās nepilni 360 tūkstoši bērnu, jau pēc pieciem gadiem skolēnu skaits noslīdēja zem 300 tūkstošiem (298,5 tūkstoši skolēnu), pēc krīzes 2011. gadā – jau zem 220 tūkstošiem, bet viszemākais punkts bija 2013. gadā, kad vispārizglītojošajās skolās mācījās 209 130 bērnu. Kopš 2014. gada kopējais skolēnu skaits turējies stabili ap 214 tūkstošiem. Informācija par skolotāju un pedagogu skaitu šīs nedēļas vidū vēl nebija pilnībā apkopota. 

Nākotnes prognozes 

Nav jābūt gaišreģim, lai minētu, ka attīstīto valstu sabiedrība arvien vairāk novecosies un bērnu kļūs arvien mazāk. Eurostat prognozes liecina, ka tagadējā Eiropas Savienības teritorijā sešgadnieku skaits līdz 2100. gadam vidēji būs samazinājies vairāk nekā par 14 procentiem. Baltijas valstīs skolas gaitu iesācēju skaita kritums varētu būt vēl krasāks, proti, Latvijā nākamajos 80 gados sešgadnieku īpatsvars sabiedrībā varētu sarukt gandrīz par 30 procentiem. Visai līdzīgas ir prognozes par 18 gadu vecumu sasniegušo jauniešu – topošo studentu – īpatsvaru. Tāpat Eurostat dati liecina, ka Latvijā gan pamata, gan vidējās izglītības līmenī uz vienu skolotāju ir vidēji desmit skolēnu. Eiropas vidējais rādītājs ir 12–13 skolēnu, vēsta portāls lsm.lv un norāda, ka vairumā Eiropas valstu skolēnu skaits uz vienu skolotāju ir lielāks nekā Latvijā. Taču gan Latvijā, gan citviet ir skolas, kurās ir ļoti daudz bērnu klasē, un ir skolas, kurās klasē mācās viens vai divi skolēni. 

Nākotnes problēma būs arī pedagogu trūkums. Pirms jaunā mācību gada IZM paziņoja, ka pieejamas aptuveni 500 pedagogu vakances, visvairāk – 385 – Rīgā. IZM rīcībā esošā pašvaldību sniegtā informācija vēsta, ka visvairāk vakanču bijušas pirmsskolās, bet skolās trūkst teju visu mācību priekšmetu skolotāju, kā arī psihologu, logopēdu un speciālo pedagogu. 

SestDiena papētīja Rīgas pašvaldības sludinājumus – tie sakrīt ar IZM aplēsēm, jo visvairāk trūkst pirmsskolas skolotāju (76 vakances), un no mācību priekšmetiem visakūtākā situācija ir ar latviešu valodas, mūzikas, angļu valodas un matemātikas skolotāju trūkumu. Tāpat izglītības iestādēs tiek meklēti dažāda profila tehniskie darbinieki, sākot no skolotāja palīgiem līdz pavāriem un apkopējiem (kopumā 95 vakances). Savukārt laikrakstā Diena šonedēļ Rīgas domes atbildīgais departaments bija publicējis uzkrītoši daudz darba sludinājumu, meklējot dažādu izglītības iestāžu vadītājus.   

Vēl jāņem vērā, ka Latvijā ap 30% skolotāju ir pirmspensijas un pensijas vecumā. Tādējādi tuvākajos piecos līdz deviņos gados izglītības iestādēs būs jānomainās veselai skolotāju paaudzei. Visai interesanta aina gan paveras, analizējot datus par jaunajiem skolotājiem. Līdz pirmskrīzes rādītājam – 359 jaunajiem skolotājiem mācību gada sākumā – gan vēl ir tāls ceļš ejams. Taču, ņemot vērā, ka 2009./2010. gadā darbu skolā sāka tikai 110 jauno skolotāju, pērnā gada skaitlis (290) šķiet visai cerīgs. Pēdējo desmit gadu laikā jauno skolotāju skaits ik gadu iepriecinoši pieaug, turklāt lielākā daļa darbu skolā sāk paralēli studijām. 

Izglītība un alga 

Lai kļūtu par vispārējās izglītības skolotāju, ir nepieciešama augstākā pedagoģiskā izglītība un atbilstoša mācību priekšmeta, pirmsskolas vai sākumskolas skolotāja kvalifikācija. Skolotājs vēlāk var arī apgūt profesionālās kompetences pilnveides programmu, lai mācītu vēl citu mācību priekšmetu. Pedagogus sagatavo Latvijas Universitātē, Daugavpils Universitātē, Liepājas Universitātē, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, Latvijas Sporta akadēmijā un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. 

Skolotāja algu nosaka vairāki faktori. Tā dēvētā slodze veidojas no pasniegto stundu skaita jeb kontaktstundām un papildu pienākumiem – gatavošanās stundām, darbu labošanas, konsultācijām. Ministru kabineta noteikumi paredz, ka pedagoga slodze ir 30 stundu, bet skolotājs drīkst strādāt arī vairāk, nepārsniedzot 40 stundu – kā jebkurš darbinieks saskaņā ar Darba likumu. Direktoriem un direktora vietniekiem papildu 40 stundu darbadienai ir atļauts arī pasniegt līdz septiņām kontaktstundām nedēļā, lai nezaudētu kvalifikāciju.

Realitātē – liela daļa pedagogu strādā vairāk, bet to priekšmetu skolotāji, kuriem vienā skolā nav iespējams mācīt pietiekami daudz stundu (mūzikas, bioloģijas, fizikas, ķīmijas, vēstures u. tml.), slodzi salasa vairākās skolās. 

IZM analīze liecina, ka pašvaldības no sava budžeta piemaksā pārsvarā pagarinātās dienas grupas skolotājiem, sociālajam pedagogam, izglītības psihologam, arī pamatizglītības skolotājiem un bibliotekāriem. Minimālā skolotāja algas likme par 30 stundām ir 750 eiro pirms nodokļu nomaksas, par 40 stundu darba slodzi – 1000 eiro. Savukārt maksimālā – ne vairāk kā 50% plusā no 750 eiro jeb 1125 eiro. IZM norāda: ja pašvaldībai ir sakārtots skolu tīkls un pietiekami piepildītas klases, finansējuma pietiek, lai skolotājam samaksātu vairāk nekā 750 eiro par slodzi. Taču mazajās lauku skolās skolotājam nav iespējams strādāt pilnu slodzi, tādēļ alga ir ap 300 eiro. IZM skatījumā risinājums nav visu mazo skoliņu slēgšana, drīzāk būtu jāpārskata mācību procesa organizācija. Lai sākumskolas arī pēc skolu tīkla reformas būtu iespējami tuvāk bērna dzīvesvietai, IZM apsver ideju par saimes skolām. 

Pats sev režisors 

Nav apnicis, jo katra diena atšķiras, profesija ir ļoti radoša, saka Ingrīda Segliņa, kura Vecumnieku vidusskolā latviešu valodu un literatūru māca jau 30 gadu. Dzīvi un darbu palīdz mīlēt arī apziņa, ka ar tuvajiem cilvēkiem viss ir kārtībā. "Skolotājs ir savas dienas, stundu, arī savas dzīves režisors," piebilst atraktīvā skolotāja. 

Pedagoga karjeru Ingrīda sākusi Vecumnieku bērnudārzā, taču gribējies ko vairāk par mazuļu dienas ritmu – ēšanu, pastaigām un diendusu. Iestājusies neklātienē šobrīd vairs nepastāvošajā Rīgas Pedagoģiskajā skolā, tad LU Pedagoģijas fakultātē. Paralēli arī sākusi strādāt skolā un atzīst, ka Vecumniekus nemainītu ne pret ko – Rīga ar savām kultūras un iepirkšanās iespējām ir sasniedzama stundas laikā, bet viņai kā aktīva dzīvesveida piekritējai ir svarīgi būt arī tuvu pie dabas un ūdeņiem. Arī novada domes vadība esot atsaucīga.

Tik izdaudzināto izdegšanas sindromu, kas piemeklē pārslogotos skolotājus, Ingrīda nav piedzīvojusi, lai gan darbadiena ir gara – stundas ik dienu sākas jau astoņos un ilgst līdz pulksten 14–15, bet vēl līdz septiņiem astoņiem vakarā Ingrīda skolā gatavojas nākamajai dienai. Atnākot mājās, par darbu gan vairs netiek domāts, arī sestdienās un svētdienās no skolas lietām ir brīvs prāts. Viņai neizdegšanai ir recepte – piepildīt sevi ar labām domām, lietām un cilvēkiem.

"Es ļoti daudz braucu uz konferencēm un semināriem, mācos visur, kur vien var. Ja blandies pa pasauli, nēsājies pa Latviju, tad baigi uzsmelies visu ko labu un uz skolu atnāc jau pilnīgi cits cilvēks. Es ļoti gribu nākt uz darbu, jo esmu pilna, man ir ko teikt!" stāsta Ingrīda. Ko izdevies sasmelties šovasar? Pabūts koncertos, mākslas izstādēs, Izraēlā, Neatkarīgās izglītības biedrības ikgadējā nometnē, un kopā ar latviešu valodas skolotājiem Ingrīda devusies Šilleram un Gētem pa pēdām Vācijā. Tāpat viņa dodas personīgās ekspedīcijās, piemēram, meklē sava tēva kara vietas un izstaigā bērnības takas. Nākamgad apņēmusies uzlikt plecā mugursomu un iekāpt pirmajā autobusā, kas iepatiksies.

Maz grāmatu

Manos skolas gados, kas nebija nemaz tik sen, jo 15 gadu paskrien ātri, literatūras stundu bieds bija Andreja Upīša Zaļā zeme (vienīgā no obligātās literatūras, kuru tā arī neizlasīju). Uz jautājumu, vai mūsdienu bērniem Zaļo zemi liek lasīt, Ingrīda atbild diplomātiski: "Ko nozīmē "likt lasīt"? Nevienam šodien neko neliek lasīt, jo ir pretestība. Mēs kopīgi apgūstam literāru darbu." Kopējā aina, ko iezīmē skolotāja, gan ir diezgan bēdīga. Rīgā ir daudz bibliotēku, vecāki ir maksātspējīgi un pērk grāmatas, toties laukos ar lasīšanu ir grūti – mājās grāmatu ir ļoti maz vai to nav vispār, bet bibliotēkā ir tikai viens literārā darba eksemplārs.

"Likt lasīt Mērnieku laikus vai Zaļo zemi nozīmē, ka būs izlasījis tieši viens vai divi bērni. Nav jēgas tādai stundai," atzīst Ingrīda. Jau pēc intervijas skolotāja gan atsūta ziņu, ka neesot tik traki – 7. a klases skolēni speciāli veikuši pētījumu un tas licis mainīt visai pesimistisko viedokli. Izrādās, grāmatas mājās esot pilnīgi visiem un pret tām izturas ar cieņu. Tiesa, pērk maz, bet tiek apmeklēta bibliotēka. Skolēni arī esot atzinuši, ka grāmatās ir daudz labāka un bagātāka valoda. Bērniem gan ne visai patīk lasīt, bet, ja vajag, tad lasa. "Tātad ir jāliek lasīt!" secina Ingrīda.

Lai risinātu problēmu ar grāmatu pieejamību, stundās tiekot lasīti konkrēti fragmenti vai skolēni var izvēlēties jebkuru autora darbu. "Pa visu reģionu grāmatas jau salasām. Man pašai no katra autora vismaz viens darbs ir mājās," stāsta Ingrīda un norāda, ka ļoti daudzas literatūras skolotājas uztraucas par to, ka "literatūra ir pārvērtusies par mācību priekšmetu, nevis tieši literatūras lasīšanu". 

Ingrīda arī atzīst, ka aprast ar jauno pieeju mācībām – skolotājs ir tikai konsultants, un stundās strādā bērni – ir izaicinājums. Kāpēc? Jo ir jāiegulda liels darbs, lai šādu stundu sagatavotu, bet par to neviens samaksāt nevar. Tomēr tieši nākamās stundas satura izdomāšana esot patīkamā darba daļa. Lai gan viņa strādā vairāk nekā vienu slodzi, no stundām Ingrīda atteikties neplāno, jo uz Berlīnes operu taču gribas aizbraukt! Uz rokas skolotāja saņem aptuveni 800 eiro. "Samaksāju rēķinus, mani bērni ir jau pieauguši, nav jādalās, man pietiek," saka Ingrīda, bet vienlaikus pieļauj, ka jaunie kolēģi, kuriem vēl ir skolas vecuma bērni, plēš matus. "Esmu iemanījusies priecāties par to, ko man samaksā, nevis bēdāties par to, ko man nesamaksā," piebilst skolotāja, kura norobežojoties no pedagogu protestiem un piketiem, jo tie izsūc enerģiju: "Lai piedod man skolotājs, kas piketā stāv un cīnās arī par manu algu, bet, kā saka, – kur sākas cīņa, tur beidzas gudrība. Labāk izdaru ko tādu, kas enerģiju papildina, un tādu lietu ir daudz."

Kauns par rezultātiem

Jautājums, par ko runā visi skolotāji, ir eksāmenu rezultāti. Ingrīda kautri atzīst, ka viņai par tiem kauns. Tiek ieguldīts liels darbs, izmantotas inovatīvas mācīšanas metodes, un arī klase ir laba, taču vienalga "man ir 51% latviešu valodā". Arī skolotāju nometnē šovasar par to ilgi runāts, tomēr atbilde tā arī nav rasta. "Varbūt vaina ir manī, ka es neprotu, varbūt vaina ir skolēnos, varbūt eksāmenā, bet manā skatījumā eksāmenam nav ne vainas," spriež skolotāja. Iespējams, nepieciešamas kompleksas pārmaiņas, kuras varētu nest arī jaunā pieeja, bet "iespējams, jāmainās pašai", viņa saka.

IZM ik gadu rezultātus analizē un izdara secinājumus, taču Ingrīda atgādina – audzēkņu darbus jau skolotājs neredz, tādēļ nezina, ko tieši nav iemācījis. "Mums atnāk tikai procenti. Man nav atgriezeniskās saites... Es gribētu izdomāt, kā tomēr dabūt labākus rezultātus eksāmenā."

Saistībā ar jauno kompetenču pieeju vēl jautājums ir par to, vai piedāvātais saturs ir skolēna interesēs balstīts. "Baidos, ka varam iebraukt otrā grāvī, jo pieredze rāda, ka skolēna interese ir tāda pašaura un ka viņš pat nevar iedomāties, ka tas viņam vēlāk noteikti interesēs, jo tagad viņam ir viņa telefons. Ir jau arī gudri bērni, visu vienkāršot arī nevajadzētu. Ir jāatrod tas tiltiņš starp skolēna interesēs balstītu saturu un sabiedrības vērtībām," uzsver Ingrīda. Šķitumam, ka tās ir iepriekšējo paaudžu vērtības, kas nav saistošas mūsdienu bērniem, viņa nepiekrīt. Esot tikai daudz jādomā, kā tās padarīt nozīmīgas jaunajai paaudzei. "Tematu sākot, skolēniem vienmēr stāstu par to, kur tad dzīvē tas varētu noderēt," piebilst Ingrīda.

Skolotāja nav arī īsti pārliecināta, vai, izmantojot jaunās metodes, skolēniem tiek iedotas pamatīgas zināšanas. Agrāk, kad mācību vielu iekala, zināšanu bijis vairāk. Norādot, ka zubrīšanai vairs nav jēgas, jo ir izgudrota Google, Ingrīda atminas kādas ķīmijas skolotājas teikto, ka tas nav dzīvības un nāves jautājums kaut ko nezināt, jo internetā visu var atrast. Tomēr Ingrīdai gribētos, lai, piemēram, par jaunlatviešiem no viņas stundām, kurās par šo tēmu veidoti pat TV raidījumi, avīzes un rakstītas vēstules, skolēni atcerētos faktus arī jau pieaugušā vecumā.

"Bērniem tomēr latviešu kultūras un valodas saknes ir jāzina un jāatceras," sarunu noslēdz skolotāja. Savukārt uz jautājumu, vai viegli būt skolotājai, Ingrīda atbild: "Grūti nav. Viegli arī nav, bet ir ļoti interesanti!"

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta Vai viegli būt skolotājam saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji