Brīvajā laikā viņš klejo apkārt ar fotoaparātu, cenšoties iemūžināt šīs pasaules sabrūkošo skaistumu, atjauno senos auto un Ērenpreisa velosipēdus. Viņš uzskata , ka teoloģiju iespējams saskatīt pat inženierzinātnēs un ka vislaimīgākie cilvēki savā dzīvē ir tie, kas seko savam aicinājumam. Tikai jābūt pietiekami vērīgam, lai to pamanītu, un saprātīgam, lai saprastu, ka nekad nav par vēlu tam sekot.Fragments no intervijas:**Domājot par mūsdienās spilgti izteikto skaistuma kultu, nāk prātā jautājums par novecošanu, no kuras daudzi paniski baidās. Jūsuprāt, ko Dievs ar to domāja, liekot cilvēkam izskatīties neglīti, kad viņš kļūst vecs?Jautājums vispirms ir par skaistumu. Kas tas ir? Nedomāju, ja cilvēks kļūst vecāks, viņš kļūst neglītāks. Tas drīzāk ir jautājums, kāpēc mēs tik bieži cilvēku, piemēram, uz žurnālu vākiem, padarām skaistāku, nekā viņš ir patiesībā. Skaistums ir cilvēka personībā, cilvēcībā, labestībā.**
Acīmredzot realitāte nav pievilcīga.
Tas tad ir cits cilvēks, izdomāta vaska lelle.
Tātad mums ir svarīga ilūzija par šo cilvēku. Saka, bez ilūzijas vienam par otru pat nevar pastāvēt attiecības starp diviem cilvēkiem. Kad tās zūd, cilvēki šķiras.
Ikviens ir skaists savā unikalitātē, dzīves pieredzē, viedumā. Piemēram, grūti skatīties uz foto, kas kaut kādā veidā uzlaboti. Kādreiz lasu interviju ar pazīstamu cilvēku. Pēc teksta atpazīstu, pēc foto ne. Mēs neprotam, negribam pieņemt realitāti, izliekamies par ko citu, un tam ir negatīvas sekas attiecībās. Viss šajā pasaulē ir pārejošs, ikviens no mums šajā pasaulē ir tikai īsu brīdi. No vienas puses, pasaulē viss notiek pa īstam. Tajā pašā laikā dzīve ir kā skola, esam šeit ar konkrētu uzdevumu — mums jātop par cilvēkiem, tas ir būtiskākais. Nevis jānonāk amatos, jāizrāda sevi.
Varbūt cilvēkam tas liek justies nozīmīgam, piemēram, kad viņš kļūst slavens, kad dara kaut ko tādu, kā dēļ viņu apbrīno?
Esmu arī luterāņu mācītājs divās draudzēs. Cilvēki uz baznīcu pie mācītāja iet ne jau no labas dzīves, bet saprotot, ka galīgi vairs neiet tā, kā vajadzētu. Redzu milzīgo ar nabadzību, pazemojošiem sociāliem apstākļiem saistīto postu. Pie manis bieži nāk arī sievietes, aptuveni 40 gadu vecumā, uzkāpušas pa karjeras kāpnēm tik augstu, cik vien iespējams. Viņām ir māja, auto, labi apmaksāts darbs, sabiedriskā dzīve, bet pēkšņi atskārtušas, ka nav neviena tuva cilvēka. Viņa pat var būt precējusies, bet vīrs patiesībā ir svešs cilvēks ģimenē, jo viņš bija vajadzīgs kādu citu iemeslu, piemēram, statusa dēļ. Vai arī, ja sievietei vispār nav ģimenes. Viņai pāri 40, bērnu nav, ir tikai konjunktūras draugi un paziņas, bet neviena īsta drauga vai draudzenes. Tā ir milzīga traģēdija. Domāju, daudzi jauni cilvēki izvēlas studijas, vērtējot profesijas prestižu, cik daudz varēs nopelnīt. Tāpēc studentiem vienmēr stāstu, lai izvēlas to, kas patiešām patīk, kas interesē, kas padodas. Dzīvē nekad nedrīkst būs galvenais princips — kā ar to nopelnīšu. Ja darīs to, kas patīk, kas ir dzīves aicinājums, dzīve nokārtosies tā, ka būsiet pārtikuši. Tā dzīvē ir paredzēts.
Nesen dzirdēju kādu cilvēku, tuvu trīsdesmit, sakām, ka dzīvē viss ir nokavēts un to sev nav iespējams piedot.
No savas mācītāja pieredzes vairāk nekā 20 gadu garumā redzu: kamēr cilvēks ir dzīvs, kamēr viņam ir kājas, rokas un galva strādā, var mainīt dzīvi jebkurā vecumā. Manā draudzē kāda sieviete pēc septiņdesmit saprata, ka nevēlas pēdējos dzīves gadus pavadīt tik nervozā, slimīgā un neglītā vidē, kāda ir pilsētā, un pārcēlās uz laukiem. Viņai pārgāja lielākā daļa hronisko slimību, no kurām visu mūžu cieta. Pēkšņi varēja padomāt par lietām, kas sagādā prieku, un ar to arī atrisināja iztikšanas problēmas. Tagad viņai ir tuvu simts gadiem. Cilvēki bieži iedomājas, ka viņiem patīk kaut kas tāpēc, ka visiem citiem patīk.
Vai ļaunums, ļauna rīcība atšķiras atkarībā no cilvēka izglītības, statusa, algas lieluma?
Laukos klasiskā situācija ir tāda, ka gandrīz visi vīrieši no padsmit gadu vecuma ir dzērāji. Negrib ne mācīties, ne strādāt, zina, ka sievietes tāpat ir vairākumā un skries pakaļ pēdējam plencim. Bet sievietes cenšas, izglītojas, audzina bērnus, viņas arī nāk uz baznīcu. Bija gadījums, kad uz dievkalpojumu atnāca jauna, inteliģenta sieviete ar zilu aci. Man ir skaidrs, kas noticis. Saku, nav labi, ka vīrietis tevi sit. Bet arī viņa nav ieinteresēta to risināt. Pēc dievkalpojuma braucu mājās un satieku viņas vīru, kurš iereibis iet pa ceļu. Apstājos, pasveicinu, prasu, vai pašam šķiet, ka ir labi pacelt roku pret sievu. Viņš stāsta: «Mācītāj, es pats biju izbesījies, domā, ka viegli dzīvot, ja naudas nav, jēgas nekam nav, bet darbā priekšnieks saka, ka algas nebūs, jo viņam kāds cits nav samaksājis. Atnāku mājās ērcīgs, sieva uzreiz sāk zāģēt, ka man jāizdara tas un tas, bet es viņai saku, lai aizveras un liek mani mierā. Nosēžos pie televizora ar aliņu, bet sieva tik nāk virsū un zāģē. Saku, lai aizveras, bet viņa neaizveras. Tik nāk virsū, un tad man paspruka un iesitu. Tagad to pārdzīvoju, jūtos kā lupata, bet es neko nevarēju darīt. Teicu, lai nenāk virsū, ka būs slikti, bet viņa neklausīja un tik zāģēja.» Domāju, tas ir reāls ļaunums — vardarbība ģimenē, vardarbība pret sievieti. Tajā pašā laikā tas, ko redzu, strādājot augstskolā, — izglītoti cilvēki, profesori un akadēmiķi, tik rafinēti izplāno desmit gājienus uz priekšu, kā otru norakt, pazemot, atriebties. Ļaunums ir tik strukturēts un merkantili nelietīgs. Domāju: vai tiešām neizglītoto, vienkāršo cilvēku ļaunums ir lielāks nekā izglītoto? Man gribas teikt, ka ne.
Visu interviju ar Ralfu Kokinu lasiet žurnāla Sestdiena 27.marta numurā!