Tādēļ dzimšanas dienu viņa atzīmēs koncertos kopā ar grupas dibinātāju Juri Kulakovu, kurš arīdzan tādējādi svinēs savu 55.jubileju. Vienaudži īpašajai Pērkona programmai devuši nosaukumu Sapumpurots zars, un šķiet, ka tas atbilst viņu abu dvēseles stāvoklim, romantismam un dzīves apsolījumam, kam mūziķi vienmēr bijuši uzticīgi — arī tajos padomju gados, kad gan Ieva, gan Juris uz savas ādas izjuta, ko nozīmē cenzūras aizliegums būt patiesiem pret sevi un publiku.
Visu mūžu Ieva mīlējusi mūziku, dzīvi un arī savu vīru fotogrāfu Sergeju Akurateru. Lai gan viņu ģimenes kopdzīve turpinājās vien pāris gadu, kāda netverama stīga abus saistīja līdz pat Sergeja aiziešanai viņsaulē. Kad 1986.gadā jau šķirtajam vīram draudēja bīstamais komandējums uz Černobiļu, viņš izmisumā devās uz Anglikāņu baznīcu, kur tovakar koncertēja Ieva, notupās pie skatuves un lūdza viņai nodziedāt ko īpašu. Saprotot situācijas traģismu, pašai teju neapzinoties, ko dara, Ievai pirmoreiz izlauzās dziesmas Manai tautai pirmās taktis, un tad jau vairs nebija ko zaudēt. Viņa nodziedāja līdz galam, bet mamma bailēs klusām sapakoja meitas siltās drēbes — ja nu nāks viņas auklējumam pakaļ... Arī tādi momenti bijuši dziedātājas dzīvē, kas likuši viņai pārvarēt dažādus kalnus.
Fragmenti no intervijas:
Jums tuvojas dzimšanas diena, ko pieņemts uzskatīt par vienu no zīmīgajām, bet man ienāca prātā, ka pati varbūt nemaz tā nedomājat...
Es tā tiešām nedomāju, bet man patīk šis skaitlis — 55. Tas man šķiet gaiši dzeltenā krāsā ar zaļuma pieskaņu, kā pirmie pavasara tauriņi. Ļoti skaisti. Un sevišķi, ja saliek kopā ar Jurīša Kulakova 55, sanāk visi četri piecnieki. Tas ir to vērts! Mēs abi, kā jau mazliet dekadenti un radoši anarhisti, svinējām mūsu 51 gada jubileju — lai nebūtu kā visi.
Savukārt mūsu inspirētājs un draugs Māris Melgalvs kādreiz svinēja savu 44 gadu jubileju un lika mums ierasties ordeņos. Svinības notika Bulduru kafejnīcā Bāka, kur aiz letes stāvēja bijusī stjuarte. Māris teica: "Šī man tāda kantaina jubileja." Interesanta tā manu atmiņu vēsture.
Saka jau, ka cilvēks savus gadus pa īstam pamana, vienīgi skatoties uz bērniem. Ko jūs jūtat, kad raugāties dēlā Matīsā?
Nepamanu savus gadus, skatoties uz Matīsu, drīzāk saredzu, kāda ir viņa personība.
Tā jau bija arī jūsu un mammas (teātra zinātnieces Līvijas Akurateres) gadījumā, vai ne?
Tieši tā. Esmu no mammas daudz laba saņēmusi. Viņa psiholoģiski manī neiekodēja, ka jau četrdesmit gados jāuzskata sevi par vecu. Mamma stāstīja, ka sievietes vēl pēc piecdesmit ir enerģiskas, ziedošas, radošas un skaistas. Es viņai vienkārši noticēju.
Mamma vēl tagad labi turas.
Jā, viņai ir 87 gadi, un viņa ir laimīga. Droši vien esat pamanījis mammu teātrī, kas ir viņas laimes vieta.
Kur ir jūsu laimes vieta?
To ir daudz — kad dziedu skaistu mūziku, kad esmu vientulībā un dabā, kad esmu kopā ar Matīsu. Arī lūgšanās baznīcā. Esmu latviešu pareizticīgo draudzē un dziedu tās korī — man atļauj to darīt, jo neklaigāju un tembrāli piemērojos. Gribu vēlreiz pateikt, ka šajā baznīcā viss notiek latviski, jo pēc tam, kad izdevu disku krievu valodā, man bruka virsū par visu, ko vien varēja iedomāties. Pat arhibīskaps, lielos svētkos ierodoties pie mums, runā latviski.
...
Un kā līdz pīrsingam nonācāt?
Kad pirmo reizi biju Ņujorkā un ieraudzīju blondīni ar brīnišķīgu, indiešu gaumē ievietotu kristāliņu degunā, man tā sagribējās ko līdzīgu! Bet dēls mani atrunāja no pīrsinga degunā, tāpēc toreiz izveidoju tikai ausī.
Vēl nekas nav nokavēts.
Vai tad? Ar pīrsingu degunā es nedrīkstētu iet uz Domes sēdēm, tāpēc pagaidām tas atkrīt.
Savulaik Pērkona studija bija iekārtota jūsu un mammas Mežaparka mājās, kas droši vien nemaz nebija tik vienkārši. Vai tagad arī kam tādam esat gatava?
Protams! Ja studija būtu jāiekārto, tad vienalga, kur tā atrastos.
Tad tur rībētu un skanētu...
Man tas ir normāli. Toreiz gan augšējie kaimiņi bija frustrācijā un nesaprata, kas pie mums notiek.
Jaunībā, Liepājas dzīves posmā, nomainījāt 14 dzīves vietas, bet tagad jau ilgi mitināties Mežaparkā. Vai nav garlaicīgi?
Man ir sapnis dzīvot Apšuciemiņā, mūsu ģimenes vasarnīcu izbūvēt dzīvojamu un tur paildzināt savu jaunību. Pagaidām Apšuciemā var apmesties tikai vasarās.
Kur problēma? Jāieliek tikai taupības krāsniņa, jāatrod kāds vecis, kurš visu tur uzturētu...
Ai, visus večus es pārsvarā pati esmu uzturējusi. Manī ir brīnišķīgs kontrasts: izskatos pēc maigas, trauslas, gandrīz vai naivas būtnes, taču patiesībā pati visu mūžu esmu rakusi un draudzējusies ar āmuriņu, kā Ķemeru Anniņa darījusi saimniecības darbus, meklējusi juridisko palīdzību, pārzinājusi tehniskās lietas. Starp citu, esmu arī pretterorisma vienības Omega krustmāte.
Visu interviju ar Ievu Akurateri lasiet 15. februāra žurnālā Sestdiena!