Globālajā tīmeklī atrodams desmitiem, ja ne simtiem virtuālo kapsētu — ne tikai cilvēku, bet arī mīļdzīvnieku. Viens no lielākajiem piemiņas portāliem Latvijā ir Nekropole.info, ko kopā ar domubiedriem veido pazīstamais jurists Aivars Borovkovs. Pašlaik tajā ir ieraksti par nepilniem trim miljoniem personu. To apmeklējuši ap divarpus miljonu cilvēku no 176 valstīm, visvairāk — no Latvijas, otrajā vietā ir Krievija, trešajā — Ukraina. Līdzīgi ir portāli Vieglassmiltis.lv (darbojas kopš 2012.gada sākuma; piedāvā ne tikai izveidot virtuālu piemiņas vietu, bet arī sniedz praktisku informāciju — par to, kā rīkoties, ja tuvs cilvēks nomiris, kādi dokumenti jānokārto, kādi apbedīšanas pakalpojumi pieejami utt.) un Pieminai.lv (kā liecina šī saita informācija, pagaidām tas darbojas testa režīmā; tajā ir 25 ieraksti un 38 reģistrēti lietotāji). Piemiņas portālos, tāpat kā vairākumā citvalstu analogu, iespējams reģistrēties bez maksas, izveidot virtuālas kapavietas, ievietot un papildināt informāciju, publicēt līdzjūtības. Par nelielu samaksu gan Vieglassmiltis.lv, gan Nekropole.info piedāvā nolikt virtuālu svecīti vai vainagu.
Daudziem ievietotas izvērstas biogrāfijas vairākās valodās, gan jaunības, gan brieduma gadu, gan vecumdienu fotogrāfijas un pat video, kā arī preses publikācijas par šiem cilvēkiem, saites uz ierakstiem par viņu nelaiķiem tuviniekiem. Kartē atzīmētas ne vien dzimšanas, miršanas un kapa vietas, bet arī citi svarīgi šo tā vai citādi slaveno cilvēku ģeogrāfiskie dzīves pieturas punkti.
Par citiem cilvēkiem turpretī datu ir pavisam maz — var būt tikai vārds, dzimšanas un miršanas datums, vieta. "Nonācām pie koncepta, ka cilvēkus nevajag šķirot, ka ikviens ir interesants. Ir nosacīti vipi, par kuriem ir vairāk zināms, bet ir arī tādi, kuru dzīvē noticis kaut kas tāds, lai vismaz radinieki viņus atcerētos," paskaidro Borovkovs. Kā liecina ieraksti piemiņas vārdu un līdzjūtību sadaļā, pateicoties šādiem šķietami lakoniskiem ierakstiem, ne viens vien dzīvais uzzinājis par savu sen pazudušo un mirušo vectētiņu, vecmāmiņu vai citu radinieku, iegūstot pavedienu turpmākiem meklējumiem. "Pie mums cilvēki atrod piederīgos, kas pazuduši represiju laikā. Kādai polietei 1938.gadā, kad aizveda viņas tēvu, bija seši gadi. Viņa neko par viņu nezināja. Un viņa mums atrakstīja vēstuli, ka pie mums, nekropolē, savu tēvu ir atradusi."
Nekropole.info pamazām veidojas par pamatīgu kultūrvēsturisku datu bāzi, kas pretendē uz globāliem apmēriem. Oficiāli tā reģistrēta kā sabiedriskā labuma organizācija, tā nekā nepelna, taču prasījusi prāvus ieguldījumus, tāpēc ir domāts, ka nākotnē vajadzētu piesaistīt sponsorus. Datu bāzi papildina gan regulāri pienākošā informācija no oficiālajiem Latvijas mirušo reģistriem, gan vairāki brīvprātīgie, piemēram, žurnāliste Zanda Bērziņa–Radziņa, kura izmanto gan savus rakstus, gan dažādus arhīvus, gan arī pašas tulkotos materiālus, kādreizējais tautfrontietis Andrejs Cīrulis, bibliotekāre Velga Bāliņa ("vairāk nekā 60 ļoti kvalitatīvu ierakstu"). Ir arī cilvēki, kuri ar lielu aizrautību portālā ieraksta savas dzimtas locekļus, piemēram, kāda jauna sieviete šādi izveidojusi savu senču ciltskoku ar vairāk nekā 500 ierakstiem. Loģiski, ka rodas jautājums, vai maz ir iespējams kontrolēt visas informācijas atbilstību faktiem. Portāla veidotāji pagaidām neesot sastapušies ar ļaunprātību, ko varētu nodēvēt par virtuālo kapu vandalismu: nav bijis zākāšanās vai viltus ierakstu, kad kāds "labvēlis" gribētu starp mirušajiem ievietot savu visnotaļ dzīvo kaimiņu vai sievasmāti.
Vairāk par virtuālo piemiņas vietu attīstību lasiet Sestdienā!