Brīvvalsts laikā Abrenes apriņķa Domopoles (tagad Bērzpils) pagasta Slavītu sādžā dzimusī, Rēzeknes Skolotāju institūtā izskolotā Broņislava Mārtuževa dzīves lielāko daļu pavadīja Lubānas pusē. Pastāvīgu algotu darbu viņa nav strādājusi, jo kā Nacionālās pretošanās kustības dalībniece un atbalstītāja no 1946. līdz 1951. gadam slēpās pagrīdē savās Lazdiņu mājās, kam sekoja apcietinājums un soda izciešana nometnēs Sibīrijā (1951-1956), pēc atgriešanās - ilgstoša ārstēšanās.
Pērn apgāds Mansards laida klajā Broņislavas Mārtuževas pēdējo dzejas krājumu Deg uguntiņa, bet kopumā dzejniece izauklējusi deviņus krājumus (pirmie divi ar Evas Mārtužas vārdu), Kopotas dzejas un divas izlases. Viņa bija arī tautas teicēja - pati sacerēja dziesmām gan vārdus, gan melodijas. 2004. gadā tika izdots kompaktdisks …un viss kļūst dziesma beigās. Dzeja, dziesmas, sarunas. Broņislavas Mārtuževas pūrā ir vairāki apbalvojumi: Triju Zvaigžņu ordenis (1995), Rakstnieku savienības Gada balva par dzejoļu krājumu Nopūtas (1999) un Kultūras fonda Spīdolas balva par dzejas krājumu Kā putni dzied (2004).
Latgales spēka, optimisma un dzīvesgudrības iemiesojums, - tāda dzejniecei A. Rancānei vienmēr šķitusi dzejniece. «Mārtuževas grāmatas ir talantīga, augstas raudzes dzeja, kas tapa vēl autorei astoņdesmit gadu vecumā. Kad daudzi runā, ka dzeja ir jaunības daļa, Broņai tā bija visa mūža daļa,» viņa saka. B. Mārtuževas rakstītās dziesmas rindas «Jaunība, jaunība, sārtais vīna trauks» A. Rancāne itin bieži dzirdējusi agrā bērnībā - «Latgalē lauku godos un saietos, cik reiz caur asarām, caur sakostiem zobiem dziedātas». Arī vārdi «Pīdūd mums, Dīvmuote, pīdūd...» no Dievmātei veltītās dziesmas, kas ik gadu augustā pārskan Aglonu, ir Broņislavas rakstīti.
Kinorežisors Zigurds Vidiņš, kurš par savu domubiedreni B. Mārtuževu uzņēmis dokumentālu filmu Gaismas lāse (2005; būs skatāma šopiektdien Latvijas Televīzijas 1. kanālā), atzīst, ka līdz ar dzejnieces aiziešanu «latviešu nācija ir zaudējusi ļoti lielu enerģisko lauku». Viņš uzsver, ka B. Mārtuževa bija viena no pirmajiem, kas padomju gados atļāvās runāt skaļi par savas dzimtas likteni okupācijas režīmā.
«Latviešu tautai apkaunojošā referenduma dienā, 18. februārī, Broņislava Mārtuževa tiks guldīta zemes klēpī. Vēl pirms aiziešanas paspējusi drosmīgi un atklāti iestāties «pret» latviešu valodas noniecināšanu. Kad tik daudzi jaunieši pēdējā brīdī nobīstas un ielien maliņā,» raksta Anna Rancāne. ««Lai ko liktens plecos veltu, tas mūs nesalieks. Cauri visiem dzīves ērkšķiem iznesīs mūs prieks...» Broņislavu tik tiešām iznesa. Gaišu un spēcīgu, mums par paraugu un mācību. Paldies viņai.»
Atvadīšanās no dzejnieces notiks šosestdien 18. februārī, plkst. 12 Lubānas katoļu baznīcā, no kurienes viņu izvadīs uz Lubānas Jaunajiem kapiem.