Koši sarkanā Roza

Nereti viņas vārds tiek saistīts ar feminismu un cīņu par sieviešu tiesībām, tomēr jāatzīst, ka tā dēvētajā 8. marta kustībā Luksemburga iesaistījās galvenokārt tādēļ, lai palīdzētu draudzenei Klārai Cetkinai un, kas svarīgākais, parūpētos, lai arī proletāriskas izcelsmes sievietes aktīvi iesaistītos pret kapitālismu vērstajā revolūcijā. Viņas pārliecība bija, ka revolūcijas panākumus nenodrošinās nedz atsevišķi terorakti, nedz bruņota cīņa, bet tikai un vienīgi masu streiki

Nebūs pārspīlēts, apgalvojot, ka 1871. gada 5. martā Zamoscas pilsētā dzimusī Rozālija (tāds bija viņas pilnais vārds) ir viena no pirmajām globālisma ideju piekritējām, kuras vārds izskanējis tik plaši. History.com atgādina, ka Luksemburgu ģimene bija ebreji, taču jūdaismu nepiekopa, un līdz pat mūža beigām allaž politiski aktīvā Roza par cionisma jautājumiem un ebreju vēlmi dibināt savu valsti ne tikai neizteicās, bet pat negribēja par to neko dzirdēt.

Otrs aspekts ir tas, ka XIX gadsimta otrajā pusē Polija (arī Ļubļinas vojevodiste, kur atradās Zamosca) bija Krievijas impērijas sastāvā. Par krievieti Roza gan nevēlējās kļūt (par to liecina incidents ģimnāzijā, kad viņa skaļi iebilda pret cara ukazu, kas paredzēja pat poļu literatūru mācīt krievu valodā), tomēr jau kopš iesaistīšanās pagrīdes sociālistiskajos pulciņos skaidri norobežojās no tiem, kuri uzskatīja, ka Polijai jābūt neatkarīgai valstij.

Arī vēlāk, kādu laiku pavadot te Šveicē, te Vācijā, te Somijā, viņa nacionālajiem jautājumiem nepievērsa uzmanību, uzsvaru liekot uz to, ka visu zemju proletāriešiem jāapvienojas, lai sakautu kapitālistus un imperiālistus, un tad jau arī nebūs nepieciešamības pēc nacionālām valstīm un to robežām. Šīs nostājas dēļ Luksemburga vairākkārt sagāja ragos pat ar Krievijas boļševiku līderi Vladimiru Uļjanovu jeb Ļeņinu, pēcāk, kad PSRS pie varas nāca Josifs Staļins, viņas glorificēšana padomju avīzēs tika pārtraukta, taču ar jaunu sparu atsākās pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados.