Prognozēt Zatlera reakciju uz aicinājumu kļūt par vienu no Vienotības sarakstu līderiem grūti prognozēt. Premjera partijas pragmatiskais aprēķins ir saprotams - nepieļaut sava elektorāta sadalīšanos -, turpretim par prezidenta domu gaitu spriest grūti - lai ko viņš teiktu publiski, cilvēku loks, kas ietekmē viņa būtiskos lēmumus, ir nezināms. Un daiļo dāmu kompānija, kuru vieno varaskāre un spēja palikt aizkulisēs, paša Zatlera iespējamai piekrišanai savienībai ar Vienotību var likt šķēršļus.
Kas prezidentu varētu mudināt izšķirties pieņemt Vienotības aicinājumu? Pēc pilnvaru beigām viņa rīcībā būs mazāk resursu publikas uzrunāšanai, attiecīgi Vienotības kā valdošās partijas iespējas būtu noderīgas. Atturēt varētu apziņa, ka Vienotības popularitāte ir mazinājusies. Ir iespēja, ka Zatlers izvirza savus nosacījumus par Vienotības kadru tīrīšanu. Ja tie tiek izpildīti, iegūst tās sabiedrības daļas simpātijas, kas principā Vienotību atbalsta pēc mazākā ļaunuma principa, bet kuri vēlas apvienības pašattīrīšanos.
No Vienotības savtīgo interešu viedokļa svarīgi būtu šādi aspekti. Cik cilvēku nobalsos par Saeimas atlaišanu. Ja atlaišana notiek, bet paredzētās plašās sabiedrības līdzdalības vietā ir tikai daži desmiti tūkstošu (apātija, vasara, citi iemesli), tad efekts ir pabojāts un pretējā puse to nekavēsies izmantot. Vienotībai arī jārēķinās, ka Zatlera runas efekts, mēnešiem ejot, mazināsies (it sevišķi, ja priekšvēlēšanu noskaņās netiks risināti svarīgi ekonomiski jautājumi), toties pretējā puse regulāri atgādinās par Zatlera kļūdām, sākot ar aploksnēm un Jūrmalas rezidences izdaiļošanu, beidzot ar vēl tikai nojaušamiem «kompromatiem».
Tiktāl politisko spēlētāju intereses, bet kā ar sabiedrību, ko vēlētāji iegūtu/zaudētu? Jāsecina, ka, kamēr nav skaidrības par Zatlera tuvāko palīgu un domubiedru loku, grūti spriest: ir liela atšķirība, vai runa ir par odiozām personībām un mūžīgi uz augstu amatu pretendējošu rezervistu soliņa sēdošiem vai ļaudīm ar neatkarīgu skatu un labām idejām. Ja ir pēdējais variants, tad no sabiedrības viedokļa nav tik svarīgi, kādā formātā viņš startē - dodot jaunu impulsu snauduļošajai Vienotībai no iekšpuses vai piedāvājot alternatīvu. Zatlers ir pietiekami konkrēti iezīmējis soļus, kas, pēc viņa domām, mazinātu politikas un biznesa saplūšanu. Nākamais loģiskais solis būtu - ņemot vērā, ka viņš veltījis kritiskas piezīmes arī ministriem, - noformulēt savu skatījumu par nākamā gada budžetu, sociālo sistēmu u. c. «nepatīkamajiem» jautājumiem. Jo tad būtu iemesls cerēt, ka šie jautājumi nepazudīs politiskās retorikas plūdos, pret kuriem pašlaik nespēj nostāvēt nedz Vienotība, nedz tās oponenti. Zatleram šajā ziņā ir brīvas rokas - viņš nav bijis izpildvarā, devis konkrētus solījumus, prognozes, attiecīgi viņam nevarētu, salīdzinot ar ministriem, pārmest viedokļa maiņu.