Kad priekšvēlēšanu periodā politiķiem taujā par iespējamiem sadarbības partneriem jaunajā parlamentā un valdībā, ierasti dzirdēt piesardzīgu atbildi, ka viss esot atkarīgs no tā, kādus cilvēkus no konkrētās listes ievēlēs. Lai gan kā arguments politiķu mutēs tas izklausās un lielā mērā arī ir izvairīgums, nenoliedzami personāliju jautājums ir ļoti būtisks. Partija X var iegūt gana skaitliski lielu pārstāvniecību, bet, ja tajā ir daudz pelēcību, nejaušu un ar patstāvīgu domāšanu neapveltītu personāžu, tad šīs partijas procentos mērāmā uzvara vēlēšanās ilgākā perspektīvā var veicināt tās atbalstītāju vilšanos. Un diemžēl kvalitātes neatbilstība kvantitātei ļoti tieši atsauksies arī uz valsti un sabiedrību kopumā. Un otrādi - ja partijas Y pārstāvniecība nav kupla, toties konstruktīva un zinoša, rezultāti neizpaliks, lai cik pašiem politiķiem tīk stāstīt, ka opozīciju jau neņem vērā utt. Ja neskaita priekšvēlēšanu publisko aplamāšanos, ir dzirdēts, ka vienas partijas cilvēki atzinīgi izsakās par it kā naidīgas partijas pārstāvjiem kādā parlamenta komisijā, kur nākas kopīgi strādāt. Līdzīgi novērots valdībā - par neprofesionālu kolēģi off record režīmā sodās pat viņa paša partijas biedri, kuriem nav problēmu atzīt, protams, ne publiski, ka ar kādu prātīgu cilvēku no citas partijas sastrādāties var gluži labi. Tātad: šo ārkārtas vēlēšanu nozīmi objektīvi varēs novērtēt tad, kad būs zināmi ievēlētie ļaudis, ne tikai krēslu sadalījums partiju līmenī.
Te gan var iebilst, ka partijas disciplīna var «nolikt pie vietas» arī spilgtu personību, tomēr ir cerība, ka iepriekšējās Saeimas atlaišanas pieredze mudinās deputātus un ministrus būt tiešākiem savas pozīcijas paušanā un neriskēt partijas it kā kopīgo interešu vārdā riskēt ar vēlētāju naidu.
Iepriekšējā parlamenta padzīšanas skarbajai mācībai gan ir arī sava negatīvā puse. Proti, priekšvēlēšanu perioda muldēšanas sakaitinātos viņu pragmatiskāk noskaņotie paziņas mierināja, ka pēc šī perioda politiķiem vairs nebūs vajadzības ākstīties un tad jau viņi atvēzēsies nepopulāriem, bet valsts nākotnei vajadzīgiem lēmumiem. Tā teikt, viena lieta - priekšvēlēšanu laiks, pavisam cita - kad tev noliek priekšā reālos skaitļus. Diemžēl reālāk, ka būs daļa ievēlēto, kuri, nemācēdami izskaidrot sabiedrībai šo nepopulāro lēmumu nepieciešamību, izvēlēsies labāk neriskēt un distancēsies (attiecīgi bremzēs) no šādu lēmumu pieņemšanas.
Līdz ar to gan tiem, kurus vēlēšanu rezultāti svētdien iepriecināja, gan tiem, kuri jūtas vīlušies, jārēķinās, ka jebkurā gadījumā mūs tuvākajos mēnešos gaida sarežģīts periods. Tas nav kritisks novērtējums vēlēšanu iznākumam - vienkārši tādā laikā dzīvojam.