Kopš gadskārtējām 9. maija svinībām Pārdaugavā pagājusi gandrīz nedēļa, un, pirmajām emocijām norimstot, nākas secināt, ka šogad šis pasākums noritēja negaidīti mierīgi. Jā, šur tur bija aizliegtā noziedzīgā padomju režīma simbolika, bija Krievijas karogi, agresīvi indivīdi un vemjoši pusaudži. Taču būtībā tas arī viss.
Daudz vairāk bija tā, kā šoreiz nebija.
Nebija atsaldēto, kas vāc ziedojumus, lai uzslietu pieminekli vienam no zvērīgākajiem miesniekiem Latvijas vēsturē, kara noziedzniekam Vasilijam Kononovam (piemineklim, kurš, starp citu, joprojām tā arī nav uzcelts, un tāpēc ir jautājums, kur palikusi cilvēku saziedotā nauda). Nebija pret visu latvisko vērstu acīmredzamu naida runu no skatuves pie Uzvaras pieminekļa. Un pats svarīgākais - nebija 9. maija pasākumu organizētāju gaidītās publikas atsaucības.
Policija saka, ka visas dienas laikā pie pieminekļa kopumā ieradās aptuveni 150 000 iedzīvotāju, bet vienlaikus tur nemainīgi atradās kādi 15 000. Pirmajā acu uzmetienā var šķist, ka tie ir vienkārši zvērīgi lieli skaitļi, taču, pameklējot arhīvos, ir viegli atrast ziņas, ka, piemēram, pērn šis skaitlis sasniedza 200 000. Tas nozīmē, ka, spītējot šī gada siltajam laikam un saulītei, 9. maija svinību organizatori viena gada laikā ir zaudējuši ceturto daļu atbalstītāju. Ceturtā daļa šajā gadījumā ir ļoti, ļoti daudz, turklāt nevar aizmirst, ka šis bija referenduma par divām valsts valodām gads. Gads, kurā krieviski runājošo Latvijas pilsoņu sažņaugšanā vienotā dūrē ieguldīts vairāk nekā jebkad agrāk atjaunotās Latvijas vēsturē. Gads, kad pat Rīgas mērs Nils Ušakovs (Saskaņas centrs) šī mērķa vārdā pārstāja tēlot iecietīgu mēreno un kļuva par divvalodības atbalstītāju galveno simbolu.
Iespējams, februāra referendums bija tieši tas, kas Latvijai vajadzīgs. Divvalodības ugunskura kurinātāji ar Ušakovu priekšgalā cieta apkaunojošu sagrāvi un tika aizsūtīti nevis nokdaunā, bet pat nokautā, cilvēki balsojot nolaida tvaiku, saprata, ka mainīt valsts pamatus nebūs tik vienkārši, lai neteiktu - neiespējami, un visiem kopā mums būs vien te jādzīvo.
Ir acīmredzams, ka daudzi krievvalodīgie šogad pie pieminekļa vienkārši negāja, un var prognozēt, ka, par spīti visam, 9. maija svinētāju skaits ar katru gadu tikai ruks. Protams, rīdziniekiem arī turpmāk būs jārēķinās ar to, ka 9. maijā vienmēr būs ļaudis, kuri dosies uz Pārdaugavu, lai pieminētu Otrajā pasaules karā kritušos karavīrus, un vienmēr būs ļaudis, kuri dosies uz Pārdaugavu, lai slavētu Krieviju, gānītu Latviju un kaut ko svinētu (nav gan īsti skaidrs, kas piemiņas dienai kopīgs ar publisku piedzeršanos un skaļu ālēšanos). Taču viņu pavisam noteikti nekļūs vairāk. Un tā jau ir labā ziņa Latvijai.