Leščovs darbojas izteiktā autorkino tradīcijā - viņš ir savu filmu režisors, scenārija autors, mākslinieks, animators, operators, datorgrafiķis, montāžas režisors un nu jau arī producents. Novembrī Vladimira Ļeščova balvu kolekciju papildināja filmas Spārni un airi uzvara Leipcigas dokumentālo un animācijas filmu festivālā.
Kā tas sanāca, ka pirmās filmas veidojāt Zviedrijā?
Nu šeit taču nekas nespīdēja.
Šeit taču arī bija animācijas studijas, kā, piemēram, Rija, ar ko vēlāk sadarbojāties?
Lai tiešām atnāktu uz kaut kādu studiju un uztaisītu, viņam jau jābūt noteiktā līmenī, jāspēj runāt ar producentu. Nevis lūgties, bet izteikt savu domu un vajadzības. Tie jaunie studenti, kas iet uz Riju, ierodas tur kā dievnamā, apbrīnas pilnām acīm - vai mēs kaut ko drīkstam uztaisīt? Tas nestrādā. Esmu pārliecināts, ka, ja es pašā sākumā ietu uz kādu studiju Rīgā, es neuztaisītu neko. Pirms studija piekrīt taisīt filmu, tai jābūt pārliecinātai, kas tas par cilvēku. Projektā tiks ieguldīta nauda, laiks, resursi, un ir jābūt pārliecinātam, ka tam būs rezultāts, ka autors ir nopietns, ka viņš pabeigs filmu un pēc pāris dienām neaizies projām, teikdams - ai, pārdomāju.
Kā vērtējat Latvijas animāciju?
Globāli ņemot, Latvijas animācija varbūt nav sevišķi nopietna, bet jāņem vērā, ka Latvija nav liela valsts. Tas, protams, arī ir tradīcijas jautājums - kaimiņiem igauņiem drusku bagātīgāka tā tradīcija un arī pieredze lielāka. Viņiem nav tik daudz studiju kā mums - tikai divas lielas studijas, bet tās sadzīvo ļoti labi. Cilvēki staigā no vienas uz otru - no leļļu uz zīmēto filmu studiju - un ir kā viena ģimene, nav konfliktu. Mums citādi - no nabadzības un lielas konkurences attiecības starp studijām ir kā starp konkurentiem. Ja tas atspoguļojas darbā, tad tas ir uz labu - mēs konkurējam un cenšamies uztaisīt labāk nekā citi. Taču, ja tas izpaužas aizkulišu intrigās, tad tas traucē.
Jūs esat gleznotājs? Vismaz, skatoties jūsu filmas, tāds iespaids var rasties.
Ja es būtu gleznotājs, es vismaz būtu pabeidzis [Mākslas] akadēmiju. Es tur vēlējos iestāties gleznotājos. Diemžēl saņēmu tik sliktas atzīmes iestājeksāmenos, ka bija ļoti nepatīkami. To nebiju gaidījis, un neviens pasniedzējs rozīšos [Jāņa Rozentāla Mākslas vidusskolā] neko tik sliktu nebija gaidījis. Toreiz tā bija tīrā politika. Tie bija sarežģīti laiki - 80.gadu beigas.
Vai kādu iemeslu dēļ kritāt nežēlastībā?
Nē. Tie bija pēdējie gadi, kad pastāvēja Padomju Savienība, un visi gaidīja, ka tā sabruks, bet tā joprojām funkcionēja. Latviešu džeki tika sūtīti armijā, un man komisariātā pateica - ja netiksi akadēmijā, brauksi uz Ziemeļpolu, tā arī sanāca. Kad saņēmu savas iestājeksāmenu atzīmes, sapratu, ka man palikuši tikai divi mēneši, lai sakrāmētos, un mani aizsūtīja uz Murmansku. Tas [neuzņemšana akadēmijā] varbūt bija saistīts ar tautību, jo toreiz bija tāda tendence uzskatīt, ka latviešiem jāpaliek, bet pārējie var braukt projām. Reizēm sportā brīnās par absurdiem tiesnešu lēmumiem, manā gadījumā bija tāpat - normāli darbi, bet atzīmes drausmīgas. Tie divi gadi armijā bija pazaudēts laiks, bet es arī ieguvu kaut ko - bija laiks padomāt. Atgriežoties no armijas, zināju, ka akadēmijā vairs nestāšos. Biju ļoti stipri apvainojies uz sistēmu. Sāku no nulles - kaut ko gleznoju, bet ar to nevarēju nodrošināt iztikas minimumu, papildus strādāju par naktssargu un krāvēju. Pamazām sāku darboties reklāmā, un, desmit gadus nostrādājis tajā jomā, sapratu, ka tas nav mans lauks. Apnika pierādīt klientiem, ka viņi var uztaisīt kaut ko labāku. Brīvajā laikā sāku pamazām taisīt filmiņas.
Filmas zīmējat ar roku?
Jā, joprojām zīmēju ar roku. Sākumā uztaisīju vienu Baltcom reklāmu no plastilīna, kas, šķiet, ir viena no ilgāk spēlējošajām reklāmām Latvijā. Pēc tam izdomāju, ka labāk ir zīmēt. To tehniku izmēģināju pirmo reizi - man nebija nekādas pieredzes animēt. Sākumā nekādas kontroles nebija - zīmēt, izdzēst, zīmēt, izdzēst. Beigās saņēmu materiālus no laboratorijas un brīnījos, ka tas viss kustas.
Pēdējā laikā zīmējat ar datoru?
Izmantoju to kasti tikai, lai montētu un uztaisītu kaut kādas kompozīcijas. Zīmēju ar roku - citādi nemāku.
Ar akvareli, un kā vēl?
Vectēva medus - eļļa, Bezmiegs - zīmēta. Mēģināju visādas tehnikas. Tā lieta gan ir, ka cilvēki skatās manas filmas un brīnās, par ko tā filma. Redzēju, nesaprotu - mēsls (iesmejas). Tas ir tāds ļoti raksturīgs arguments. Netaisu filmas, kas tiks rādītas visas pasaules televīzijās, jo pat visaizraujošāko filmu, kas ir 5-10 minūšu gara, neviens nepirks. Savukārt animācijas seriāli tiek taisīti, lai nopelnītu, un bieži tie neatpelna. Tas arī nav mans profils. Es mēģinu atrast jaunu valodu animācijā. Taisu to, kas man patīk, nevis lai kaut ko izgudrotu. Un mani apmierina, ka reizēm man kāds uzraksta vēstuli, kurā precīzi paskaidro, ko esmu domājis ar filmu. Cilvēks zina, par ko ir runa, un nekad nepateiks - nesaprotu, mēsls. Tas arī ir izglītības jautājums, jo ir krities izglītības līmenis. Ja mēs atceramies kādu 1987.gadu, Arsenālu - cilvēki lauzās durvīs, lai tiku zālē un redzētu Džārmuša filmu. Nezinu, vai tas varētu notikt tagad, bet esmu pārliecināts, ka rindas Forum Cinemas būs un popkorna smaka tur paliks.
Toreiz nebija Forum Cinemas. Un tagad ir daudz plašāks kultūras piedāvājums, bet cilvēki bieži izvēlas to vienkāršāko.
Tas arī ir kultūras jautājums. Ar ko franči atšķiras no mums?
Piemēram, ar to, ka viņiem ir Disnejlenda...
Jā, viņi arī skatās amerikāņu filmas. Bet liela daļa no viņiem arī iet skatīties ne vien franču, bet arī citu Eiropas autoru filmas, un gandrīz katrā pilsētiņā ir starptautisks kinofestivāls. Tas vienkārši liecina, ka viņiem ir tā kultūra, ka viņi tradicionāli ar to lepojas. Teiksim, Eizenšteins, Rotko un Barišņikovs ir piedzimuši šeit, bet mēs nekad neizanalizējam, kāpēc viņi aizbrauc prom. Viņi varēja taču strādāt šeit. Un kāpēc aizbrauca Signe Baumane?
Bet jūs te paliekat.
Jā, es nekur netaisos. Prasīju Signei - kāpēc nevarēji to savu filmu par seksu uztaisīt Latvijā, kāpēc tu savas drosmīgākās filmas taisi Amerikā? Viņa sacīja - tu traks esi, man te nekad nedotu naudu tai filmai. Kā? Mums visas avīzes raksta, ka tu dabūji balvu, mēs lepojamies! Kāpēc nevari šeit vēl trakāku uztaisīt?
Jūs arī pats atbildējāt - cilvēki šeit uz vietas neuzdrošinās to darīt. Iespējams, ka viņi jūtas sasaistīti. Viņi aizbrauc un atbrīvo savas radošās enerģijas citviet, bet to vajadzētu darīt šeit.
Tieši tā, tas ļoti lieliski izdevās igauņiem. Ja salīdzina latviešu un igauņu animāciju, tad tas ir kā salīdzināt filmiņas par zaķīšiem ar filmām pieaugušajiem, novecojošo - ar radošo, moderno. Viņiem ir lielāka iekšējā brīvība. Kas ir mākslinieks? Ne jau tas, kurš māk pareizi maisīt krāsas un zīmuli novadīt. Mākslinieks ir tas, kurš, neraugoties ne uz kādiem apstākļiem, var un grib izteikties. Drīkst, nedrīkst - par to mākslinieks nedomā. Mums tādu mākslinieku trūkst - labākajā gadījumā aizbrauc, teiksim, uz Venēciju, un izsakās tur. Un, tā kā tur jau ir izteikušies, tad šeit var ar mierīgu prātu par pasniedzēju pastrādāt.
Kāpēc, jūsuprāt, tā ir?
Es nezinu, es to neanalizēju. Laikam trūkst drosmes. Tas pats šobrīd notiek politikā. Ja līdzīga situācija būtu Francijā vai Grieķijā, tur jau būtu revolūcija (iesmejas). Pasaulē brīnās par mūsu mentalitāti - kā jūs to varat pieciest? Mēs ciešam. Ja tikai kaut kur aiz stūra parunāsimies, nekas nemainīsies. Esmu arī pret agresiju un neatbalstu tos, kas meta akmeņus [13.janvārī]. Bet domāju, ka katram cilvēkam ir dota mute un vārds, lai viņš izteiktu savu domu.
Varbūt, ka cilvēki, tagad aizbraukuši un pabijuši ilgstoši citur, atgriezīsies ar lielāku iekšējo brīvību?
Tie braucieni neko nedos. Cilvēki vienkārši brauc strādāt uz Īriju. Tas ir savādāk. Es uzskatu, ka cilvēkiem, kas brauc uz ārzemēm, kaut kas jāatved, bet mūsu cilvēki atved šmotkas. Bet ļoti ceru, ka tas mainīsies. Esmu optimists. Ja kaut kur veidojas konflikts, tas nevar sāpēt mūžīgi, tur notiks sprādziens, atbrīvosies enerģija un radīs daudz labu lietu. Piemēram, 1917.gada revolūcijas rezultātā mākslā parādījās avangardisms. Vēlāk tas pazuda, taču atstāja lielu iespaidu uz nākamajām paaudzēm. Varbūt šī krīze nav vien negatīva, dzīve pēc tās kļūs labāka, interesantāka.
Apnicis dzīvot revolūcijās un atmodās, ir nogurdinoši, ka tauta spēj mobilizēties uz ideāliem tikai protesta eiforijā...
Varbūt jāizmanto esošā situācija un jāaizbrauc uz Himalajiem (iesmejas). Es tur biju, un man tas ļoti palīdzēja. Jāaizbrauc, jāpaskatās, kā tur cilvēki dzīvo un cik viņi ir apmierināti, neskatoties uz nabadzību. Tas man ļāva atmest daudz lieka. Ģimenes ir kalušas nākotnes plānus, ņēmušas kredītus, lai nopirktu māju un mašīnu, tagad ir grūtības to atmaksāt. Vai tā ir laime? Bērnam nav būtiski, kā izkrāsota viņa istaba, viņam nav laime no mantiņas. Viņa galvenā laime ir mamma un tētis, lai viņi būtu laimīgi un blakus, nevis skraidītu apkārt un meklētu darbu, lai atmaksātu sasodīto kredītu.
Vai fakts, ka sabiedrība ir dalīta latviešos un krievvalodīgajos, jūsuprāt, nav bremzējošs?
Domāju, ir divi aspekti - kultūras un izglītības, otrs - politiskais. Paskatīsimies, kādas ir attiecības starp Latviju un Krieviju, tur ir tīrā politika. Vienkāršajam cilvēkam ne Krievijā, ne Latvijā nav savstarpēju pretenziju. Runājot par tiem nelatviešiem, kuri dzīvo šeit un par kuriem man ir kauns - tas ir kultūras un izglītības jautājums.
Varbūt savstarpējā neuzticēšanās arī neļauj sabiedrībai attīstīties?
Domāju, ka cilvēki mainās. Ceru, ka krīze parādīs, ka mums nav ko dalīt - ir jau sadalīts. Mums vienkārši jārisina kopēja problēma. Un cieš visi, neskatoties uz to, kāda ir nacionalitāte. Es ceru, ka tas ir laiks, kas vienos.
Runa ir par neuzticēšanos plašākā nozīmē, ne starp nacionālajām grupām.
Varbūt paši esam vainīgi. Pārāk ilgi melots, un ir izveidojusies situācija, ka diemžēl viens otram neticam.
Nemaz nerunājot par politiķiem, kuriem gluži automātiski netic...
Nu es domāju, ka politiķim netic, jo viņš netic pats sev. Ja cilvēks tic tam, ko viņš dara, ja viņš ir pārliecināts, tad nekādu šķēršļu nevar būt. Bet ja viņš šaubas un necīnās...
Atgriežoties pie jūsu darbiem - jūs sakāt, ka daudzi tos nesaprot. Taču tie atstāj sajūtu, drīzāk kā pakļaujas analīzei. Tie ir kā haiku.
Haiku nav tikai dzeja, tas ir veids, kā vērot ikdienā notiekošo. Piekrītu, manas filmas ir noskaņojums. Nemēģinu taisīt stāstu, jo tas nav interesanti, - dzīve nav vienkāršs stāsts. Tā ir viena no vērtīgākajām lietām, kas mums dota, - spēja just, ko nevar pateikt ar vārdiem. Mēs pārāk bieži pakļaujamies uz loģisko. Ir valstis, kur manas filmas nesaprot, tai pašā laikā tās ļoti labi saprot, piemēram, Japānā.
Jūsu filma Spārni un airi saņēma balvu tieši Eiropā.
Es par balvām nerunāju, balva ir kā loterija, tās nekad nevar paredzēt. Pats esmu bijis žūrijās un zinu, kā tas notiek. Teiksim, žūrijā ir kāds, kuram patīk saldais ēdiens. Tad ir skaidrs, ka viņš arī balsos par to. Tas ir atkarīgs no gaumes. Jā, arī profesionalitāte, bet tomēr arī gaume. Ir grūti sev pateikt - darbs man nepatīk, bet tas ir labs.
Vai varat piesaistīt līdzekļus no starptautiskiem avotiem?
Tas nav tik vienkārši. Ja vēlos piesaistīt ārzemju producentu, tad viņš mēģinās projektā piesaistīt savus cilvēkus. Ja man piedāvā taisīt filmu kanādieši, tas nozīmē, ka man būs jābrauc uz Kanādu un es nevarēšu sarunāt, ka tā ir Latvijas un Kanādas kopprodukcija. Viņi teiks - tā ir Kanādas nauda, aizmirsti par Latviju. Tā būs mana filma, bet Latvijas tur nebūs nekādas.
Jūsu valstiskā piederība taču paliks nemainīga.
Kino tā nestrādā. Teiksim, Tarkovskis uztaisīja divas filmas ārzemēs, bet tās nav krievu filmas. Tās ir itāļu un zviedru filmas, kaut arī režisors ir krievs. Negribu nekur braukt, jo man patīk šeit, es jūtos šeit kā mājās. Ja, teiksim, anglis uztaisīs filmu Berlīnē, tad viņiem ne silts, ne auksts, jo viņiem tādu kā viņš ir vismaz simts. Latvijā nav tik daudz cilvēku, šeit katrs cilvēks no svara.
Bet Baumani tomēr uzskata par Latvijas animatori, kaut arī viņa dzīvo ASV.
Protams, tā mēs visi varam aizbraukt. Bet kurš paliks šeit? Jādomā, ko darīt šeit, lai nevajadzētu braukt projām.