Ar kādām emocijām devies laukumā pēdējā spēlē?
Sapratu, ka tā man izlasē ir pēdējā spēle. Tiešām izbaudīju katru minūti ne tikai laukumā, bet arī ģērbtuvē un pirmsspēles sapulcēs. Sapratu, ka ar izlasi vairs nebūšu, vismaz ne kā spēlētājs. Mani 15 gadi izlasē ir beigušies.
Vai tagad nav skumju vai nostalģijas?
Nē, tieši otrādi - jūtos lepns, gandarīts, ir labi paveikta darba sajūta, jo, manuprāt, ir daudz kas labs izdarīts, lai gan, protams, bijušas arī neveiksmes. Kopumā izlases posms atmiņā paliks tikai ar to labāko. Esmu priecīgs, ka tik ilgi varēju izvilkt un noturēties tajā līmenī - līdz 34 gadu vecumam biju izlasē.
Vēl spēlējot, vienmēr uzsvēri, ka vēlies aiziet īstajā laikā, pirms vēl tevi dzen prom. Vai tas ir izdevies?
Domāju, ka bija īstais laiks. Godīgi sakot, es pat nedomāju, ka tik ilgi spēlēšu izlasē. Biju domājis, ka beigšu agrāk, jo negribētos, lai kāds saka, ka mani sauc tikai vecu nopelnu dēļ. Man šķiet, ka aizgāju laikus un visās spēlēs, kurās biju laukumā, biju reāls palīgs.
Tomēr bija arī tādi, kas jau pirms laika prasīja tavu aiziešanu. Kā uz to reaģēji?
Runas bija visādas. Ik pa brīdim es arī domāju par to, ka varbūt tiešām mans laiks ir pagājis. Tomēr parasti vai nu pats pārdomāju, vai arī palīdzēja kāds no tuvajiem vai tas pats treneris. Tad sapratu, ka vēl par agru iet prom.
Vai bija kāds kritiskāks brīdis, kad biji tam vistuvāk?
Ik pa laikam bija tādi pēc kvalifikācijas mačiem, it sevišķi neveiksmīgiem. Tad aizbrauc uz klubu, un ir ļoti grūti savākties, atiet no izlases. Tādos grūtākos brīžos bija domas, bet tad paiet laiks, un saproti, ka bez izlases nevari, ka gribi turp braukt, spēlēt un aizstāvēt savas valsts godu. Tā tomēr ir izlase. Jābūt laimīgam, ka tev vispār ir iespēja tajā spēlēt. Pašam atteikties būtu muļķīgi, un es to noteikti pēc tam nožēlotu.
Tagad, kad esi beidzis futbolista karjeru, vai atklāsi tos klubus, kuros tev vēl bija reāli spēlēt?
Bija reāls variants ar vācu Kaiserslautern, kad viņi spēlēja 2. bundeslīgā ar ambīcijām iekļūt augstākā līgā, tas viņiem arī izdevās. Tur bija ļoti reāls piedāvājums, bet es tomēr nosliecos par labu Spānijai, Vigo Celta klubam, un... laikam neuzminēju. Izvēlējos aizbraukt uz jau pazīstamu valsti, kuras valodu jau zinu. Likās, ka tur būs vieglāk. Sanāca tieši otrādi, bet nekad jau nevar uzminēt. Pēc Skonto bija iespējas izvēlēties arī grieķu Olympiacos un Krievijas Kriļja Sovetov. Pēc pirmā veiksmīgā gada Kijevā bija daudz runu, ka par mani esot labi piedāvājumu, taču pie manis tie nenonāca, - ja arī kādas sarunas bija, tad tās apstājās pie Dinamo vadības, kas tolaik vēlējās mani paturēt. Toreiz tika pieminēti arī grandi, taču tagad būtu muļķīgi tos nosaukt - jau pēc tik gadiem.
Kas īsti notika Kijevā - kāpēc neizdevās turpināt tikpat labi? Vieni to skaidroja ar problēmām personīgajā dzīvē, citi - ar vēl kaut ko.
(Ilgi domā.) Nu, sakrita viss kopā: gan treneru maiņas, gan mana slimība, bija problēmas ar strutaino angīnu, izlaidu sagatavošanās posmu, treneris vairs tik ļoti neuzticējās, pats zaudēju pārliecību par sevi... Nevienu nevaru vainot, tikai sevi. Vajadzēja vairāk ticēt sev un neklausīties runas no malas. Pašam vajadzēja sevi pierādīt citam trenerim, ka esmu spējīgs gūt vārtus. Tādā lielā klubā neviens īpaši negaida, kad atgūsi formu, kad sāksi sist iekšā, - aiz tavas muguras ir vēl divi trīs tāda paša līmeņa spēlētāji, kuri gaida savu iespēju.
Liepājas metalurgā un Skonto ar tevi arī varēja paauklēties, bet ārzemju klubos to nedarīja. Tev droši vien tobrīd pietrūka tādas pieredzes?
Protams, jā. Tur bija daudz grūtāk cīnīties par savu vietu, daudz lielāka konkurence. Plus vēl - mums tā latviešu mentalitāte diemžēl ir tāda, kāda ir. Mazliet pietrūkst tās nekaunības, kas ir Balkānu spēlētājiem un latīņamerikāņiem: viņi ir pārliecināti par sevi un savu meistarību pat tad, ja nav nemaz tik labi. Mūsu spēlētājiem, kas vēlas braukt uz ārzemēm, jābūt mentāli spēcīgiem, varbūt pat jāmācās tā nekaunība no mazām dienām - jācīnās par savu vietu zem saules.
Ko tu pats uzskati par savas klubu karjeras augstāko punktu?
Noteikti jau Kijevas Dinamo pirmo sezonu, kad spēlējām Čempionu līgas grupu turnīrā, - es visus mačus nācu laukumā pamatsastāvā, un mēs ļoti veiksmīgi nospēlējām, diezgan grūtā grupā tikām pie desmit punktiem. Mums bija jāspēlē ar Leverkusen, Madrides Real un Roma. Man arī vārtus izdevās gūt, un bija baigā ažiotāža Kijevā. Triumfējām arī Ukrainā. Nu, protams, Copa del Rey fināls arī ir ļoti nozīmīgs. Spānijas kausa pusfinālā ar Getafe apspēlējām Barcelona, finālmačā arī es piedalījos. Tas pusgads man ir ļoti spilgti iespiedies atmiņā.
Tu esi viens no nedaudzajiem latviešiem, kas spēlējis Čempionu līgā. Kā tas ir - spēlēt tur?
Tas ir kaut kas ļoti īpašs, es pat nevaru paskaidrot, kāpēc. (Domā.) Man izdevās spēlēt arī Eiropas čempionāta finālturnīrā, bet Čempionu līga patiešām ir kaut kas... Tu saproti, ka tur ir top klubi, top spēlētāji, pasaules labākie. Un tev jāspēlē pret viņiem. Tu iznāc laukumā, tribīnēs 90 000 atbalsta tevi, dzied līdzi. Un, kad sāk skanēt Čempionu līgas himna, tiešām skudriņas skrien pār ādu. Tas ir kaut kas tik īpašs, ka nekad to neaizmirsīšu. Novēlu ikvienam Latvijas futbolistam tiekties pēc tā - izjust uz savas ādas, kas tas ir.
Cik bieži gadās kaut kur ārzemēs ieraudzīt kādu ar Latvijas futbola izlases kreklu? Pirms pāris gadiem redzēji Baku centrā vīru ar Andreja Rubina Latvijas izlases kreklu.
(Smejas.) Nu tā jau bija kaut kāda mistika. Es tiešām nesaprotu, no kurienes viņš dabūja to kreklu. Baku centrā - amizanti.
Runājot par Azerbaidžānu, vienubrīd internetā parādījās informācija, ka par Baku kluba galveno treneri apstiprināts kāds kādreizējais datorspēles Football Manager čempions. Vai pieļāvi domu, ka tas tā varēja būt?
Ja godīgi, jā. Tur es nebrīnītos vispār ne par ko. Tur varēja visādi brīnumi būt.
Azerbaidžānas medijos bija lasāma informācija, ka FC Liepāja īpašnieks ir Baku prezidenta Hafiza Mamedova brālis Zeinals.
Es arī to lasīju. Pilnīgas muļķības. Aizsūtījām tam portālam mūsu preses relīzi, kurā to visu noliedzām, un prasījām, lai viņi to publicē. Tas gan netika izdarīts. Es pat nezinu, no kurienes viņiem šāda informācija un kā tā parādījās.
Vai tu rekomendētu jaunam Latvijas futbolistam spēlēt Azerbaidžānā?
Viss atkarīgs no viņa mērķa. Ja viņš grib izveidot labu klubu karjeru un spēlēt izlasē, tad noteikti būtu jāskatās vairāk Rietumu virzienā. Ja spēlētājs jūt, ka viņam nekas dižs Eiropā nespīd, tad aizbraukt uz Azerbaidžānu nav sliktākais variants. Futbolistam jādomā par to, kā viņš nodrošinās ģimeni pēc karjeras beigām. Dzīves apstākļi un futbola līmenis tur jau nemaz nav tik zems. Izaugsmei gan tā nav labākā vieta - Eiropas klubu skautu un treneri tur īpaši daudz nemeklē.
Tie Latvijas futbolisti, kuri sekmīgi spēlējuši ārzemēs, mēdz palīdzēt ārzemēs iekārtoties arī citiem mūsējiem. Vai tu varētu izmantot savus plašos kontaktus?
Kontakti ir, jā. Galvenais jau, lai būtu futbolisti. Tad arī iekārtosim. Paskatīsimies! Varbūt jau šovasar izdosies kādu kaut kur iekārtot. Bet tas, protams, nav tik vienkārši. Konkurence Eiropā ir milzīga. Ir ļoti grūti pārlēkt no Latvijas čempionāta līmeņa uz kādu augstāku līmeni. Jā, savulaik to darīja tas pats Pahars, Rubins, Stepanovs, Koliņko, bet tolaik arī Latvijas čempionāta līmenis, manuprāt, bija augstāks. Domāju, ka kontakti palīdzēs un ka tas ir tikai laika jautājums, kad kāds no Liepājas kaut kur aizbrauks.
Kādus vēl futbola amatus biji apsvēris?
Vairāk sevi redzēju aģenta amatā, nevis kā treneri. Pamazām jau gatavojos tai lomai. Tad šis tas pamainījās, un aģents neesmu, bet kaut kas uz to pusi jau ir - kā kluba prezidentam tik un tā būs jāvada pārrunas, jāstrādā ar citiem aģentiem.
Kādu padomu tu dotu jaunajiem futbolistiem?
Galvenais - saprast, ko viņi dzīvē grib. Ja vēlas labi spēlēt futbolu, tad jāupurē visas blakus lietas: meitenes, diskotēkas, internets. Mācības ne, tās paralēli jāmēģina turpināt, jo nekad jau nezini, kā dzīve iegrozīsies. Ja, nedod Dievs, ir savainojums, jābūt rezerves variantam. Bet visas izklaides - tām būs laiks vēlāk. Es pats savulaik daudz ko upurēju, lai iegūtu kā futbolists. Tagad, atskatoties pagātnē, šķiet, ka varēju upurēt vēl vairāk. Tad es noteikti būtu sasniedzis vēl vairāk. Taču diemžēl tā apziņa nāk jau tikai pēc tam. Tobrīd man apkārtējie teica to pašu, bet es neklausījos. Šķita, ka esmu visgudrākais. Tagad saprotu, ka bija jāieklausās.
Ko lai tev novēl? Darba pilnas rokas vasarā?
(Apmulsums.) Jā, laikam.
Lai tev daudz darba pārrunu!
Paldies. Svarīgi, lai tādas būtu.