Ar retiem un diemžēl briesmīgiem izņēmumiem, kad cilvēki izturas pret mājdzīvniekiem (arī mājlopiem) sadistiski, mums lielākajai daļai krūtīs tomēr pukst silta sirds. Un tas patiešām ir teju vai Ginesa rekordu grāmatas cienīgs ātrums, ar kādu pie mums saziedo naudiņu tādam pirms dažām dienām transporta nelaimē cietušam sunītim kā Rikijs, kad operācijai nepieciešamo pārdesmit latu vietā tika savākts pāri tūkstotim.
Daudzas pazīmes rāda, ka šī tendence (paralēli pieaugošajai praksei atbrīvoties no saviem vakardienas mīluļiem bez liekām ceremonijām) tikai pieaug. Jo lielākas kļūst pilsētas, jo vairāk asfalta un drūzmas, jo stiprākas alkas pēc zaļas zāles un pēc tā, lai, piemēram, rītos aiz loga modinātu kaimiņmājas gailis.
Šajā pavasarī lielās un prestižās starptautiskās mēbeļu izstādes laikā Milānā vienā no to pavadošajām dizaineru darbu skatēm kāds holandietis demonstrēja modernu mazgabarīta vistu māju. Šobrīd Latvijas Mākslas akadēmijā apskatāmajā dizaina nodaļas diplomdarbu izstādē arī kāds mūsējais konstruējis kompaktu, ērti pārvietojamu un stundas laikā saliekamu vistu māju ar nelielu pastaigas placi. Nejaušība? Visticamāk, nē, cilvēki dažādās pasaules valstīs urbanizācijas džungļos jūtas un meklē glābiņu visai vienādi. Turpat Milānā minētās izstādes laikā lidostā uz skrejceļa izļinkāja zaķis, kļūstot par tā vakara telekanālu neatņemamu sižetu. Kā zaķi pulka darbinieku ķēra, kā lidmašīnām bija liegts nolaisties, kā beidzot garausi notvēra un saudzīgi ielika būrī, beigu kadrā skaistai lidostas darbiniecei smaidot pa visu seju.
Kādreiz šķita gan neticami, gan uzjautrinoši krāsainie stāsti par Indiju un tās svēto dzīvnieku govi. Iedomājies, iet tāds lopiņš, tesmeni lēni šūpodams, un tehnikai tā priekšā jāapstājas. Bet nu, kad pēdējās nedēļās bebri Rīgas kanālmalā apgrauzuši daudzus vērtīgus kokus un amatpersonas, kas par to atbild, bezpalīdzīgi plāta rokas, tik nereāli tas vairs neliekas. Jā, kad aiz loga regulāri nakts mieru pārtrauc neomulīgi kaiju ķērcieni, dienas gaišajā laikā pa atkritumu kastēm kārpās baloži un drūmas vārnas, bet kaķu barošana patrepēs un visur citur nepazīst nekādus ierobežojumus, varbūt līdz Indijai nemaz tik tālu nav. Pa zemi mētājas ne tikai kauli, asakas un citas ēdienu paliekas, bet arī plastmasas maisiņi, apskretuši šķīvji u. c.
Citiem vārdiem sakot, dzīvnieku pasaule pilsētā nav vienkāršs jautājums, un prakse, ka, piemēram, bagātajā Cīrihē baložus ēdina ar barību, kurai pievienotas pretapaugļošanās tabletes, mums neko neizsaka. Mūsu sabiedrībā saruna par šādiem jautājumiem un patlaban uzmanības lokā nonākušo bebru nav pat iedīglī. Tikai meža speciālisti zina, ka situācija ar bebriem Latvijā nemaz nav smieklīga. Egļu jaunaudzei pietiek ar vienu nedēļu bebru uzpludinājumā, lai saknes sāktu kalst. Posts, kādu mežiem, laukiem, infrastruktūrai, tautsaimniecībai kopumā nodara nesamērīgi lielā bebru populācija, nav aptverams. Pirms diviem gadiem bebru skaitu lēsa pāri par 82 tūkstošiem, taču no atļautajiem vairāk nekā 37 tūkstošiem dzīvnieku, kā gadiem ierasts, netika nomedīta ne puse. Pagājušā gada beigās pēc ilgas vilcināšanās tika atcelts nomedījamo bebru skaita limits. Vai tas ko mainīs, vēl pāragri spriest, jo aizvadītā bargā ziema nebija piemērota bebru medībām. Šobrīd Valsts mežu dienestā un a/s Latvijas valsts meži ir panākta principiāla skaidrība par to, kādos gadījumos pieļaujama bebru ķeršana laikā, kad noteikts saudzēšanas periods, tomēr - vai tas nesarežģīs administrēšanu un būs pietiekami efektīvs solis, lai vismaz ārkārtējos gadījumos, kad postījumi ir sevišķi lieli, dzīvniekus varētu apturēt?
Sirmā senatnē, kad cilvēki nebija tik izlepuši, izmantoja gan bebra ādu, gan gaļu, gan smirddziedzerus, no kuriem gatavoja tonizējošu ārstniecisku līdzekli. Tagad veikali piedāvā smalkākas mantas, un nav dzirdēts, ka, piemēram, bebra ādai būtu meklēts kāds inovatīvs lietojums. Bet galvenais - bebru medībām, kas ir dārgas tāpat kā jebkuras medības, nav prestiža, ar kādu lepojas briežragu, lūšādu u. c. trofeju īpašnieki. Bebru medības ir smags darbs, kuru par savu vaļasprieku izvēlēsies tikai retais, tie, kam Latvijas mežu un zemes rūpe ir patiesi liela. Lai viņiem piepulcētos vairāk mednieku, būtu jādomā par stimulēšanas līdzekļiem.
Bet Rīgā, kā domā Valsts mežu dienesta speciālisti, lai nelielais bebru skaits dzīvo tāpat kā, piemēram, Vīnē un Bratislavā. Jāpagādā tikai kārtīgi sieti. Vai tad mēs vismaz to nevaram?