Ienākot kērlinga hallē, pirmais, ko ieraugām, ir bāra lete. Augšējos plauktos dažāda stipruma alkohola klāsts, taču mūsu pavadonis norāda, ka tos varot lietot tikai pēc spēlēšanas. Pirms kērlinga alkohols ir dopings. Sagremojuši pirmo vilšanos, devāmies tālāk. Pa logiem redzam, ka viens no diviem halles celiņiem ir aizņemts - trenējas kungi. Kolēģis Māris Zembergs, kas pazīst hokeja ļaudis, uzreiz uz ledus sazīmēja hokejistu brāļu Rēdlihu tēvu Jāni. Viņš ir viens no Latvijas senioru izlases dalībniekiem. Kērlingu esot pamēģinājis pirms diviem gadiem un nekādi nevarot tikt vaļā no vēlmes pastumdīt akmeņus un paberzēt ledu. «Kērlinga galvenais pluss ir tāds, ka visu laiku var progresēt, nav vecuma ierobežojuma,» elsojot izmet Jānis Rēdlihs un metas darbā. Pusotrā stundā varot kārtīgi izsvīst. Pamēģinājuši kērlingu arī visi trīs dēli hokejisti un mājās braukuši sāpošām kājām.
Izmēģinājām kērlinga pamatelementus arī paši. Saņēmām katrs pa slotai un apavam kreisajai kājai. Tāds nepieciešams, lai akmens stumšanā varētu slīdēt pa ledu ilgāk nekā ar ielas apaviem. Lai gan visi eksperimentā iesaistītie ir nodarbojušies ar sportu, arī šķietami vienkāršā atsperšanās un slīdēšana pa ledu bija sarežģīts pārbaudījums. Dažs pat nogāzās. Par laimi, iztikām bez nopietniem miesas bojājumiem.
Kērlinga akmens, pildīts ar granītu, ir smagāks, nekā biju iedomājies - gandrīz divdesmit kilogramu. Atšķirībā no boulinga, kur mestā bumba ripo pa taisnu trajektoriju, ja tā ir paredzējis metējs, kērlingā pat teorētiski nav iespējams aizslidināt akmeni pilnīgi taisni. Zaudējot ātrumu, akmens maina arī griešanās inerci, kas ietekmē tā nosvēršanos uz vienu vai otru pusi. Tātad - ja grib aizslidināt akmeni uz «mājas» centru, tad jātēmē mazliet sāņus un jāņem vērā virziens, uz kuru akmens sasvērsies. Atsperšanās, slīdēšana, akmens slidināšana - tas nav viegli, taču tie ir tikai ziediņi pretstatā ledus berzēšanai. Starp citu, panākuma pamatā 60 procenti esot atkarīgi no beršanas un 40 - no akmens pareizas izslidināšanas.
Skatoties kērlingu televīzijā, biju pārliecināts, ka berzēšana nepieciešama akmens trajektorijas mainīšanai, bremzēšanai vai paātrinājumam, taču izrādās, ka ar slotām nevar likt akmenim slīdēt uz citu pusi. Ledus berzēšanas galvenā nepieciešamība - sasildīt ledu. Ja parasti ledus temperatūra ir četri pieci grādi mīnusā, tad, berzējot ledu, tas tiek sasildīts līdz mīnus vienam grādam. Ja ledus ir siltāks, uzlabojas arī akmens slīdamība. Tātad vienīgais veids, kā berzēšana vai neberzēšana var ietekmēt akmens trajektoriju, ir saglabāt tā ātrumu vai atļaut akmenim slīdēt pašplūsmā.
Šokējošākais mēģinājumā apgūt kērlingu bija berzēšanas grūtums fiziskajā ziņā. Pavadonis mums visai lēni slidināja akmeni, bet mēs trijatā berzējām no sirds. Noskrienot un noberžot desmit metrus, apstājos aizelsies un manāmi iesilis. Nodomāju - grūti gan berzt ledu ar visu spēku. Pavadonis, kā nolasīdams manas domas, pasmaidīja un līdzjūtīgi teica: «No jūsu berzēšanas nebija absolūti nekādas jēgas.» Izrādās, ka mūsu centība nav bijusi gana liela un bijis jāberž daudz spēcīgāk. Pavadonis aicina, lai paberžam visi vēlreiz un lai paklausāmies, cik skaļš ir berzēšanas troksnis. Izdarījām. Nevarētu teikt, ka sacēlām lielu troksni, taču kaut ko dzirdēja. Pavadonis aicināja paklausīties, kāda ir skaņa vīriem uz blakus celiņa. Jāteic, ka viņu berzēšana desmit metru attālumā no mums bija skaļāka nekā mūsu - turpat degungalā… Mana pašcieņa tika iedragāta, un pats pie sevis biju spiests atzīt - kērlings ir īsta vīru un džentlmeņu spēle. Tiesnešu iejaukšanās spēlē esot ārkārtēji reta parādība.
Mūsu pavadonis teic, ka arī Dinamo hokejisti ar Miķeli Rēdlihu un Lauri Dārziņu priekšgalā vienreiz pamēģinājuši uzspēlēt šo sporta spēli. Tā kā sportiskas vēlmes uzvarēt jebkurā cīņā viņiem netrūkst, jau pēc divdesmit minūšu ilgas ledus berzēšanas krekli bijuši slapji. Es atviegloti nopūtos - paldies Dievam, arī rūdītiem un ar trenažieriem strādājošiem večiem ledus beršana liek pasvīst ne pa jokam. Kolēģis Zembergs drūmi novelk, ka beršana laikam esot garlaicīgākā kērlinga sastāvdaļa. Pavadonis atbild, ka ar laiku arī tas «ievelk» azartā.
Azartiskākais kērlingā gan laikam ir pati spēle, cīkstēšanās ar pretiniekiem, viņu akmeņiem un berzēšanu, berzēšanu, berzēšanu…