Šodien, kad agrākās utopijas ir strandējušas un kapitālismam nav jelkādas alternatīvas, šīs ilgas karājas gaisā, un atbildes nezina neviens. Ar neikdienišķu vērienu agrākajā Berlīnes elektrospēkstacijā uzvestā Luidži Nono opera, kuras virsrakstā likta franču dzejnieka Artūra Rembo rinda «Zem lielas, ar mīlestību piepildītas saules», šīm ilgām atkal pieskaras. Tikai uz pieciem vakariem marta sākumā Berlīnes Valsts operai Unter den Linden saslēdzot grandiozus cilvēciskos spēkus, kas šī darba uzvešanai ir nepieciešami.
Cilvēka balss jūrā
Al gran sole carico d´amore ir poētiska dokumentācija cilvēka cīņai par taisnīgumu, loku velkot viena gadsimta ietvaros - par sākuma punktu ņemot 1871. gada Parīzes Komūnu. Ar šāda darba ieceri Luidži Nono devās tiešā ceļā uz Maskavu. Un uzmeklēja savu gara radinieku režisoru Juriju Ļubimovu, kura vadītais Tagankas teātris tolaik bija dīvains revolucionārs spēks apātiskā sociālisma apstākļos. Atļauts un vienlaikus novaldīts. 70. gadu sākuma Tagankas teātra kulta izrāde Hamlets ar Vladimiru Visocki titullomā kļuva par itāļu avangardista iedvesmas avotu. Līdzās citām idejām, kas tika pārspriestas ar Juriju Ļubimovu, komponists sakās esam visspēcīgāk ietekmējies no režisora domas, ka Hamleta tēmu izspēlē ne tikai Hamlets pats, bet vēl četri pieci tēli, katrs atklājot aizvien jaunas šīs tēmas šķautnes.
Šādā veidā kopā ar Juriju Ļubimovu tika sacerēts operas librets, kurā nav skaidri izzīmētu tēlu un darbības līnijas. To veido citātu kolāža no Marksa, Ļeņina, Brehta, Pavēzes un Če Gevaras runām un tekstiem. Dokumentiem savijoties ar māksliniecisku fantāziju. Šī ir opera bez skaidra stāsta. Tā vietā ir fragmentu ainava, kuru pārraidīt Luidži Nono bija ieplānojis ar nekad agrāk nedzirdētu skaņas spēku, kas aizslaucītu prom visus priekšstatus par mūzikas iespējām. Grandiozajā orķestrī ar četrkāršu pūšamo instrumentu sastāvu, visdažādāko izmēru un formu sitamajiem instrumentiem dubultā sastāvā, marimbu, zvaniņiem, arfu, ar veselu metāla plašu sienu - lastri, Luidži Nono ir paredzējis arī vijoļu jūru. Un tieši jūra ir precīzākais tēlainais jēdziens, kas venēciešu komponistam aizvien ir bijis viņa sapnis. Radīt mūziku kā jūru, kas apņemtu klausītāju no visām pusēm.
Līdzās dzīvajai skaņai cauri četriem, dažādās zāles vietās izvietotiem skaļruņiem tiek pārraidīta elektroniskā mūzika. «Orķestri komponists uzlūko kā vienotu veselumu, neļaujot izlauzties atsevišķām balsīm. Visi instrumenti ir ar vienādām tiesībām. Katrs ir daļa no liela veseluma. Galveno lomu ieņem koris, kas dzen notikumus uz priekšu. Aģitē, aicina uz pretestību. Un visā šajā varenībā izcentrējas trauslas sieviešu balsis. Tieši viņas ir Luidži Nono operas centrā. Cilvēka balss dziedājums kā dziļākais un godīgākais dvēseles kustību izteicējs,» - tā diriģents Ingo Mecmahers, kura izcilo veikumu šīs operas atskaņošanā Berlīnes mediji visi kā viens iesaka Filharmonijai nepalaist bez ievērības, aicinot atkārtot Al gran sole carico d´amore noteikti vēlreiz - vismaz koncertizpildījumā.
Zem mīlestības saules
Šīs operas neparastums slēpjas komponista izvēlē - domāt par revolūcijas enerģijas kanāliem nevis caur tās tribūniem, ideologiem - vīriešiem, bet caur sievietēm, kas parasti atrodas vai nu kaut kur līdzās, perifērijā, vai vispār nav manāmas. Turklāt paskatoties uz viņām pilnīgi savādāk, nekā operas žanrā ierasts - nevis kā uz upuriem, cietējām, iekāres projekcijām, bet kā uz apliecinošu dzīves spēku visā tā trauslumā. Un šiem nolūkiem nebūt nenovietojot viņas uz barikādēm, līdzās lielgabaliem. Bet ielūkojoties viņu mājās, vislielākajā dzīves normalitātē. No rīta, dienā, vakarā, naktī.
Izcils sabiedrotais Luidži Nono nolūkiem nu vienreiz izrādījās britu režisore Keitija Mičela, kura jau ilgus gadus izmēģina teātrī tā dēvētās dzīvās filmas iespējas. Filmējot uz skatuves inscenētās norises, turpat uz vietas tās zibensātrumā montējot un pārraidot uz milzīga ekrāna. Skatītāja redzeslaukā novietojot gan teātri, gan filmēšanas procesu, gan filmu.
Šāda veida Mičelas teātra darbi līdz šim bija pārliecinājuši galvenokārt ar briljanto tehnisko veiklību, ēnā atstājot cilvēku iekšējās pasaules atklāsmi un arī paša teātra nepieciešamību viņas kino darbiem. Taču grandiozajai operai Mičelas dzīvā filma negaidīti izrādījās īstais medijs - caur milzīgo palielinājumu spējot pārraidīt vissmalkākās dvēseles kustības, detaļas, noskaņas, kaut kur tālu elektrostacijas izplatījumā redzamiem maziem cilvēciņiem. Optiskais tuvums un dzīvais tālums. Lai arī tikko saskatāmi, tie ir dzīvi cilvēki grandiozajā skaņu jūrā, kas tiecas pretī ar mīlestību piepildītajai saulei. Šodien.
Opera ir mākslas žanrs, kas allaž ir dēvēts par jūtu spēkstaciju. Tā ir emociju teritorija vistīrākajā un neapklusinātākajā veidā, spējīga aizdoties tādās tālēs, kur nekāds racio nav spējīgs ietiekties. Ieskandinot cilvēku ilgas ar ikdienā nenoslāpētu jaudu. Berlīnē šis iestudējums citu vidū izraisīja vēl arī tādu diskusiju - vai ir pareizi atbalstīt šādu grandiozu iestudējumu, vai tomēr vajadzēja atbalstīt mazas, bet divas brīvā teātra grupas?