Savā ziņā tā glamūru mīlošajai presei ir laba mācība - nu, ej un apcakini korejiešu konkursa vienību ar tādu pašu cītīgumu, kā darītu, ja būtu apbruņojies ar informāciju, ka Kannās izrādāmais «produkts» ja ne rīt, tad parīt būs pieejams uz vietām - lokālajā ķinīti. Lūk, arī viena no vislabāk pamanāmajām šā gada Kannu festivāla iezīmēm - vēlme akcentēt Eiropas, Āzijas, Latīņamerikas filmas, kuru nonākšanu starptautiskajā apritē negarantē nogludinātā amerikāņu ražošanas un izrādīšanas sistēma.
Burleska un striptīzs
Konkursa programmas ieskrējiena periodā izcēlās paši franči - par pirmo konkursa filmu bija izraudzīta Francijas pārstāvja Metjū Amalrika Turneja/Tournee. Tiem, kam spēcīgā emocionālā atmiņā ir palikusi amerikāņu gleznotāja un režisora Džūljena Šnābela filma Skafandrs un tauriņš, Metjū Amalrika vārds nebūs svešs, viņš filmā spēlēja paralizēto galveno varoni. Amalriks ir viens no Francijas četrdesmitgadnieku paaudzes vislabāk zināmajiem aktieriem, filmējies gan pie jau pieminētā Šnābela, gan Francijā dzīvojošā gruzīna Joseliani, gan pie daudziem citiem. Mazāk zināms ir fakts, ka paralēli veiksmīgajai aktiera karjerai Amalriks ir arī režisors - dalība Kannu festivāla konkursā ar filmu Turneja ir viņa līdz šim augstākais sasniegums režijas lauciņā. Lai nu kā, bet krāšņuma un pikantuma trūkumu Turnejai nevar pārmest - filma piedāvā ekstravagantu dokumentālās faktūras un spēlfilmas elementu miksli, stāstot par piecu amerikāņu burleskas mākslinieču turneju Francijā, ko noorganizējis atraktīvas mākslinieciskā striptīza trupas «varžu princis» - franču producents, kura lomā ir pats Metjū Amalriks.
Savādais kabarē «žanrs», kam šķietamu glamūru un atpazīstamību piešķīrusi amerikāniete Dita fon Tīsa, Turnejas dāmu izpildījumā ir daudz skarbāka izprieca - notetovētās fon Tīsas profesijas māsas draiskojas gan filmā, gan dzīvē (uz Kannu festivāla pils sarkanā paklāja). Tomēr filmā diemžēl viņas tā arī nav nekas vairāk kā pikants fons Amalrika sacerētajai un nospēlētajai pusmūža vīrieša egoista vientulības drāmai, kurš reiz pametis ģimeni, Franciju, nodevis draugus, sataisījis parādus un aizbēdzis uz Ameriku sevis meklējumos. Ja režisors un galvenās lomas tēlotājs Amalriks būtu akcentu no sevi interesējošas tēmas - vīrieša smeldzošās dvēseles - pārbīdījis krāšņo burlesku mākslinieču dzīvesstāstu vai vismaz cilvēciskās motivācijas izgaismojuma virzienā, filma tikai iegūtu. Pagaidām tās vērtība ir nosacīta.
Arī divas citas jau rādītās konkursa filmas - korejiešu režisora Ima Sangso Istabene un ķīniešu Čonkgvingas skumjas/Chongqing Blues - drīzāk apliecina šī reģiona kino daudzveidību, neko vairāk. (Kaut arī nešaubos, ka filma Istabene kļūs par hitu eksotiku mīlošajā Krievijā; tas ir asinis stindzinošs trilleris par jaunas istabenes pārdzīvojumiem Korejas multimiljonāru ģimenē, kas aizsākas kā aizliegts mīlas sakars ar nama saimnieku un beidzas kā šokējošs suicīds. Filma spēj uzrunāt - arī kā izsmalcināts, erotizēts kičs.)
Un tomēr amerikāņi...
Notikums, kas sacēla pamatīgu interesi, bija Olivera Stouna filmas Volstrīta 2. Nauda nekad nesnauž/Wallstreet Money Never Sleeps pirmizrāde. Filma tika rādīta ārpuskonkursa programmā, novērtējot gan tā režisora klasiķa svaru (Olivers Stouns veidojis filmas Pasaules tirdzniecības centrs (2006), Aleksandrs (2004), Niksons (1995), JFK (1991) u.c.), gan tēmas - Volstrītas baņķieru alkatība - aktualitāti. Volstrīta2 ir 1987. gadā tapušās filmas turpinājums ar Maiklu Duglasu Volstrītas «lauvas», finanšu magnāta lomā. Stounu droši var dēvēt par vienu no sociāli aktīvākajiem amerikāņu režisoriem, viņa interesi par finanšu pasauli un Volstrītas aizkulisēm ir motivējis arī «personiskais stāsts». Stouna tēvs pats bijis ekonomists, strādājis bankā, taču vēl tajā laikā, kad «bankas kalpoja cilvēkam, nevis otrādi» (O.Stouns). Volstrītas 2 aktualitāti nevar noliegt; filmas darbība ir datēta ar 2008. gadu - laiku, kad pavisam tuvu ir līdzšinējās finanšu sistēmas - azartiski būvēta kāršu namiņa - traģiskā ļodzīšanās. Tieši šādā brīdī no cietuma ir iznācis Gordons Geko (Maikls Duglass), kura savulaik skandinātā mantra «Alkatība ir laba!» ir kļuvusi par Volstrītas pamatdzinuli, un mēģina atkarot savu vietu zem saules, lāpīt attiecības ar savu meitu, kas atsakās kontaktēties ar tēvu, un tikt pie Šveices bankā pirms apcietinājuma noslēptajiem miljoniem. Šajā procesā, kur netiek spēlēts ar tīrām kārtīm, viņam par partneri kļūst meitas līgavainis, jaunās paaudzes Volstrītas brokeris (Šia Labeufs), kuram arī jāizcīna savas cīņas ar dēmoniem.
Kaut arī Stouns apgalvo, ka atgriešanos pie Volstrītas ir motivējusi viņa vēlme veidot filmu par «karu Ņujorkā, par karu manas pilsētas finanšu džungļos,», Volstrīta 2 nekādi nav uzskatāma par pasaulē viegli palaižamu produktu par spīti Duglasam un tā «piekabēm» - līdzšinējai tīņu action filmu zvaigznei Šaia Lebafam u.c. Filma negrasās Volstrītas biznesa netīros kaktus piedāvāt kā krāšņu, atraktīvu spēlīti. Drīzāk Stouns ir izveidojis rezignētu skatījumu uz Amerikas kredītu un finanšu burbuļa padrēbi, īsti neticot, ka sistēma būs guvusi mācību pat pēc piedzīvotā kraha. Tomēr filmai pietrūkst patiesa dramatisma un, lai uztvertu tās nianses, neiztikt bez pamatu pamata - 1987. gada Volstrītas redzēšanas un visai skaidra priekšstata par finanšu krīzes rašanās iemesliem. Ja visu to zināt, stāsts par 80. gadu alkatības principa deklarētāja Gordona Geko atgriešanos iegūs nepieciešamo apjomīgumu un dziļumu - bez tā tas var šķist arī pārāk plāns un detaļās neskaidrs.
Šajās dienās Kannu festivālā uzmanība tiks veltīta vēl vienam ārpuskonkursa amerikānim - traģikomēdiju klasiķim Vudijam Alenam un viņa jaunākajai filmai Tu satiksi garu, tumšu svešinieku/ You Will Meet A Tall Dark Stranger. Tas arī teju viss no «amerikāņiem». Nāksies noticēt Kannu pārliecībai, ka tas kino, ko vērts redzēt, vairs netop Holivudā.