Pašiniciatīva un interese
«Impulss mūsu grupas izveidei ir saistīts ar biedrības homo ecos: darbību un mērķiem, jo kā vides organizācija ļoti raugāmies uz to, ko paši varētu darīt, lai praktizētu vides apziņu dzīvē. Tiešā pirkšana ir iespēja atbalstīt vietējos zemniekus,» stāsta grupas Ernestīne izveides iniciatore Agita Pusvilka un turpina:«Grupā kopumā esam nedaudz vairāk kā 40 cilvēku. Nākas daudziem interesentiem atteikt un ierakstīt gaidītāju sarakstā.» Viņai gan uzreiz ir priekšlikums - lai kāds uzņemas koordinatora funkcijas un veido jaunu grupu.
Tiešās pirkšanas sistēma vairāk nekā desmit gadu darbojas visā pasaulē - Itālijā, Francijā, Vācijā. Par reāli darbojošos Latvijā ir atzīti tiešās pirkšanas pulciņi, kuros brīvprātīgi apvienojoties interesentiem, pretī tiek atrastas bioloģiskās saimniecības un zemnieki, kuri spēj nodrošināt plašu produktu sortimentu un regulāras piegādes. Tiešās pirkšanas pulciņi darbojas ne tikai Rīgā, bet arī Siguldā, Ikšķilē, Valmierā, Smiltenē. «Pienākumi uz visiem pulciņa biedriem attiecas vienlīdzīgi un demokrātiski, tāpēc katram pulciņa biedram jābūt gatavam ziedot laiku būt par dežurantu,» skaidro A. Pusvilka un piebilst, ka jābūt praktiskiem risinājumiem - telpām, kur īslaicīgi notiek produktu sadale, glabāšana un apmaiņa, kā arī ledusskapim, kur īslaicīgi glabāt produktus.
Pilsētnieku gaume
Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) projektu vadītāja Lāsma Ozola par sevi saka, ka piederot pie tās cilvēku grupas, ko angļu valodā dēvē par ecogeeks - cilvēki, kam rūp, kā pasargāt mūsu planētu no tās iznīcināšanas. Viņa tiešās pirkšanas pulciņā iesaistījusies jau no pašiem pirmsākumiem, kad pati vēl dzīvojusi ārzemēs, taču, uzturoties Latvijā, nav varējusi veikalos atrast bioloģisko pārtiku. «Ar savu izvēli vēlos atbalstīt videi draudzīgu saimniekošanu Latvijas laukos. Man ir svarīgi zināt, kas ražo pārtiku, ar daudziem zemniekiem man izveidojušās ļoti sirsnīgas attiecības. Vēlos, lai zemnieki par pārtikas ražošanu saņem taisnīgu samaksu. Liela daļa bioloģiski saražotās produkcijas tiek pārdota konvencionālajā pārtikas ķēdē bez bioloģiskā sertifikāta vai patērētas pašā saimniecībā, radinieku un draugu lokā. Saimniecības nopūlas ar apjoma, kvalitātes un loģistikas problēmu risināšanu, tāpēc, manuprāt, izmantojot alternatīvus pārdošanas veidus, tām ir iespēja pārdot saražoto produkciju nelielos apjomos, uzsākt pārstrādi un lēnām attīstīties, neuzņemoties pārāk lielus riskus,» saka Lāsma.
Pulciņu dalībnieki izmanto iespēju informēt zemniekus par neparastām idejām un receptēm, kuri savukārt ir gatavi jaunu produktu ražošanai. «Mēs savstarpēji izglītojamies. Pircēji ir tie, kas mudina zemniekus ne tikai ražošanai, bet arī produktu pārstrādei,» saka A. Pusvilka. Tā kā viņa ir vegāne, uz lielveikalu šad tad esot jāiet, lai nopirktu avokado, sojas majonēzi, sojas pienu, graudaugus un pākšaugus, ko Latvijā neaudzē.
Plānojot ekonomēt
«Viens no tiešās iepirkšanās kustības ieguvumiem - plānošana. Gājiens uz lielveikalu tagad aizņem daudz mazāk laika, jo ir zināms, pie kuriem plauktiem jādodas, un tas ļauj arī ekonomēt naudu. Protams, bioloģiski audzētu vai ražotu produktu patērēšanas termiņš ir īsāks, un gadās, ka visu nedēļu nevar iztikt, jo piegāde notiek tikai reizi nedēļā. Bet badā jau neviens nepaliek,» stāsta A. Pusvilka.
Kā informē L. Ozola: «Pagājušajā gadā tika izveidota mājaslapa www.bioinfo.lv, kurā bioloģiskās saimniecības var ievietot informāciju par tās piedāvāto produkciju. Šī mājaslapa ir paredzēta arī patērētājam, kuri vēlas iegādāties bioloģiskus produktus bez starpniecības uzcenojuma no saimniecībām, kuras atrodas vistuvāk viņu dzīvesvietai. Tāpat esam organizējuši seminārus, lai informētu zemniekus par tiešās pirkšanas iespējām.»
Praksē, dibinot tiešās pirkšanas pulciņus, liela nozīme ir pieredzei. Piemēram, Ernestīnes pulciņš konsultējās ar Mūkusalas pulciņu, kas zināja ieteikt zemniekus, kuriem ir kapacitāte, lai nodrošinātu ar produktiem atkal jaunu grupu. «Ļoti daudz domājam par to, lai zemnieki reģionos varētu kooperēties, un tā 3-4 zemnieki produktus uz pārdošanas punktu ved ar vienu busiņu, lai būtu mazāks degvielas patēriņš un līdz ar to samazinātos arī CO2 izmeši,» stāsta A. Pusvilka un uzsver: «Kad zemnieki atved produktus, tad sarunājoties atkal uzzinām, vai novadā ir vēl kāds zemnieks, kas varētu kaut ko piedāvāt. Un tā mūsu pulciņam pretī veidojas arī otrs - zemnieku - pulciņš.»
Kas otram maciņā
Ja zemnieku saimniecība veic ar pievienotās vērtības nodokli (PVN) apliekamus darījumus, kas iepriekšējo 12 mēnešu laikā pārsniedz 35 000 latus ( ~ 4970 eiro), jāreģistrējas Valsts ieņēmumu dienestā kā PVN maksātājam un turpmāk, pārdodot savu ražojumu, preces cenai jāpievieno PVN, kuru pārskaita budžetā pēc PVN deklarāciju iesniegšanas. Kā informēja Pārtikas veselības departamenta (PVD) Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vecākā eksperte Vineta Grīnberga, lai tirgotos ar pienu un tā produktiem un gaļu, zemniekiem jābūt reģistrētiem PVD. Informāciju, izvēloties ražotājus un piegādātājus, var iegūt mājaslapā www.pvd.gov.lv. Nelielu apjomu augļu un dārzeņu piegādātājiem nav jāreģistrējas.
Vai pircējam sanāk lētāk vai dārgāk? «Runājot par savu ģimeni, varu teikt, ka mēs ietaupām. Un tieši tāpēc, ka plānojam, jo nav spontāno pirkumu, kas iespējami lielveikalā. Dažādu produktu grupām cenas atšķiras. Sieri ir tik plašā amplitūdā, to zemākā cena ir labāka nekā vienkāršam siera izstrādājumam veikalā. Nogatavinātie sieri ir nedaudz dārgāki,» stāsta A. Pusvilka un piebilst, ka «ne visu var izvērtēt cenu kategorijās».
Zemnieki savu grāmatvedību kārto perfekti, un viss, kas saistīts ar viņu finansēm, tiek pildīts - ir pavadošie dokumenti un VID zemnieki atskaitās par nodokļiem, uzskata A. Pusvilka un uzsver: «Lai kontrolētu, vai viss pasūtītais atvests, zemnieki iedod pavadošos dokumentus. Bioloģiskajām lauksaimniecībām, starp citu, uzrādīt pēc iespējas lielāku apgrozījumu ir izdevīgi, jo no tā ir atkarīgas subsīdijas. Tie starpnieka procenti, ko pelna lielveikals, tiešās pirkšanas kustībā ir brīvprātīgo dežurantu darbs. Mēs starpnieka procentu atstrādājam.»
L. Ozola uzskata, ka «nākotnē būs vairāk alternatīvu iepirkšanās veidu, tomēr lielveikalus izkonkurēt tie nespēs, jo prasa pircēju attieksmes un vērtību maiņu. Lielākā daļa iedzīvotāju vēl ilgi nebūs gatavi maksāt vairāk un upurēt savas ērtības. Tiešās pirkšanas grupas prasa laika ieguldījumu, tāpēc visiem tās noteikti nav piemērotas. No šīm grupām varētu izaugt bioloģisko produktu piegādes no saimniecībām, kādas sastopamas citās valstīs.»