Nupat šāda - žanra? - grāmatu klajā laidusi mūsu dzejas diždāma Amanda Aizpuriete, un, kaut gan grāmatas ievadā dzejniece skaidri un gaiši atzīstas, ka visi teksti ir autores ieraksti portālā draugiem.lv dienasgrāmatā, es sevi pieķeru pie tīkamas domas, ka arī šī grāmata vairāk līdzinās gluži parastam Amandas Aizpurietes dzejas krājumam, cik nu parasta var būt dzeja.
Ievadā Amanda it kā atvainojoties min epizodi, kurā kāds dzejas cienītājs nosaucis viņas dzejoļus par dienasgrāmatas lappusēm, par ko viņa savulaik esot nikni dusmojusies, bet, laikam ritot, mainījusi domas. No tā izriet, ka šodien Amanda savas dzejas uzskata par tādām kā autobiogrāfijas pērlēm (vai citādi apzīmējamām, bet detaļām), kam es varu piekrist vienīgi ar daudzām atrunām un paskaidrojumiem, kas laikam būtu aizraujošs doktora disertācijas temats, uz ko es nepretendēju.
Nenoliedzams ir fakts, ka visās Amandas dzeju grāmatās valda tik intīmi dziļa atmosfēra, ka šajā pasaulē ieelpotais gaiss ļauj sajust kādu īpašu autores personības smaržu, kas lasītāja galvā rada reibinošu vīziju par skarbās un skaistās esamības vienkāršo dabu, proti, par to, ka tāda taču ir dzīve un kam gan citam tā pieder, ja ne dzejoļu autorei. Te arī šķietamais dienasgrāmatas efekts, ko Amanda radījusi ar savām iepriekšējām grāmatām.
Ar grāmatu Šonakt biju zaļš putns (vienā šajā rindā ir sākums un gals, pabeigts dzejolis vai mūžs) ir mazliet savādāk. Te pretenzijas uz dienasgrāmatas stilistiku ir apzinātas un atklātas, te ir datumi un dzejoļi - zemsvītras piezīmes. Un vēl te ir komentāri, kas nav glīti sakārtoti grāmatas beigās, bet atrodas savā īstajā vietā, šaipus vai viņpus poētiskās īstenības, kas «izsit no sliedēm», piedāvā tasīti labas tējas, kamēr Amanda Aizpuriete (dzejniece) no rakstāmgalda vai gultas aizstaigā līdz pastam vai virtuvei - un tad atgriežas. Atgriežas vietā, no kuras viņai nav iespējams aizbēgt. Sauksim to par likteni.
Ir arī garāki apcerējumi prozā par Raini, par zirnekli vannasistabā, par Šlesera reklāmas plakātu, ironiska skice par dzejnieces lielisko atmiņu un ko ar to darīt, ja nekā cita nav... Taču tas viss atgriežas vai savērpjas dzejā, un es atkal pazīstu veco, labo Amandu Aizpurieti, kas šonakt ir «zaļš putns», kura «spārnu galiņi samirkst viļņos» (56. lpp.). Tāpēc man negribas šo grāmatu «pazemināt» par dienasgrāmatu, personiskās dzīves līkloči te joprojām ir tikai fons, precīzāk, baisi reālistisks kliedziens, kam vienkārši nogriezta skaņa - jo ir atvērta stāvvada šahta...(46. lpp.)
Dažkārt vārdi spēj būt tik biezi kā dvēselē kurlu cilvēku āda. Amanda par to ir runājusi vienmēr ar visaugstāko piemēru, kā no tā izvairīties - dzeju. Zaļais putns vēl ir papildināts ar Amandas dvēseli ārpus teksta, ar brīnišķīgām Jāņa Kreicberga fotogrāfijām, kurās katrs telpā notvertais atspulgs ir vēl viens mirklis mūžības. Vārds, kas izsaka nepasakāmo, attēls, kas parāda neieraugāmo - ar šīm noskaņām mākslai pietiek. Un dzīvei ar`.