Viņš piedzima 1942. gadā Latvijā, Zaļeniekos, kā pats teica «šķūnī lauku vidū», bet pēc pāris gadiem kopā ar vecākiem emigrēja uz Vāciju, vēlāk pārcēlās uz ASV. Ģitāru Andris sāka spēlēt divpadsmit gadu vecumā, pakāpeniski no tēva aizgūtā krievu folka stila un klasiskās mūzikas nonākot līdz flamenko. 1959. gadā ģitārista Mario Eskudero koncertā dzirdētais tā aizrāva Andri, ka viņš divpadsmit gadus, pieņemot tā saucamo flamenko dzīvesveidu, dzīvoja ciltī kopā ar talantīgiem čigāniem Moronā de la Fronterā, kas atrodas 70 kilometru attālumā no Seviljas. Trīsarpus gadus viņš mācījās pie skolotāja flamenko stila leģendas Djego del Gastora (1906-1973) Malagā un pēc pilntiesīgas uzņemšanas viņa komūnā 1967. gadā ieguva savu «čigānu vārdu» Andrￃﾩs el Letￃﾳn. Tikai 1970. gadā Kārkliņš sāka uzstāties publiski, un kopš tā laika sniedzis koncertus neskaitāmās pasaules vietās, izglītojis jaunos ģitāristus un paralēli nodarbojies ar Amerikas pirmiedzīvotāju vēstures antropoloģisko pētīšanu. Pēc atgriešanās vecāku dzimtenē 1993. gadā Kārkliņš daudz darba ieguldīja latviešu ģitāristu skološanā un vadīja meistarklases arī ikgadējās ģitāristu sesijās Madonā.
«Flamenko ekstāze - tas ir mirklis, kad cilvēks spēlē ģitāru, izskatoties kā apsēsts, un viņš nekad nebūs perfekts, jo perfektas var būt tikai mašīnas, kam nav jāpārsteidz, bet jāpilda savas funkcijas,» tā ir teicis Andra Kārkliņa skolotājs Djego del Gastora, kurš savu audzēkni atzinis par labāko no visiem, kas nenāk no čigānu vides.
«Atkal nakts, kur ģitāras publika ir viena: marta pilnais mēness,» deviņdesmito gadu sākumā Andris Kārkliņš rakstīja kādā no savām haikām. 2011. gada martā viņš ir mūs atstājis, liedzot iespēju kādreiz dzirdēt tās dziesmas, kas tā arī palikušas nenospēlētas.
Uldis Rudaks