Virkne ekspertu ar nožēlu prognozē, ka ekonomiskajiem jautājumiem gaidāmajās priekšvēlēšanu diskusijās būs maza vieta. Ja nu tematika tomēr nebūs tik sašaurināta, tad vismaz vienai pamatīgai domu apmaiņai vajadzētu būt par Eiropas Savienībā notiekošo. Un nevis līmenī «vai par dalību tādā Eiropā mēs cīnījāmies?!», bet pragmatiski mēģinot saprast, ko pēdējā gada notikumi var mums iemācīt nākotnei.
Piemēram, būtisks ir jautājums, kā Rietumi, ja ņem vērā to ievērojamos analītiskos resursus, tik kļūdaini novērtēja briestošās nepatikšanas. Fiksējot apokaliptisko toni, kādā nu jau vismaz mēnesi tiek runāts par apdraudējumu eiro un bloka ekonomikai kopumā, grūti pat iedomāties, ka vēl pērn tika daudzināts, ka Grieķijas ekonomika ir tikai 2,5% no eirozonas kopējā IKP, tātad problēmas ir lokālas un samērā viegli risināmas. Cik adekvātas tad vispār ir prognozes par ekonomikas tendencēm, kurām savus plānus un aprēķinus pieskaņo arī Latvija? Varbūt ir vērts piesardzīgāk paskatīties uz it kā aksiomātiskajām nostādnēm, pēc kurām vadāmies?
Interesants ir jautājums par to, cik Eiropa patiesībā atbalsta brīvo tirgu. Proti, ļoti dīvaina ir nevēlēšanās pieļaut, lai parādu krīzes zaudējumus jūtamā apmērā izbaudītu arī privātie aizdevēji Grieķijai & Co. Šīs privātās instititūcijas ir aizdevušas naudu ne jau altruistisku motīvu vadītas, bet lai nopelnītu. Un acīmredzot ir bijušas paviršas zemūdens akmeņu novērtēšanā. Tomēr tas ir šo kreditoru risks un atbildība. Nu, piesaucot nepieciešamību novērst krīzes pārmešanos uz banku sektoru, ar lemtvaru apveltītie Eiropā ir iedzinuši sevi stūrī: vēl vairāk atvēlēt naudu no pašu budžetiem ir politiski riskanti, bankas arī jāglābj... Šī nevēlēšanās saprast, ka brīvais tirgus nozīmē arī atbildību par paša rīcību, ka tā sastāvdaļa ir bankroti, šī iedoma, ka ekonomikas ačgārnības var labot ar politiskiem lēmumiem, šķiet, parādās arī Latvijā sašutumu izraisījušajos Eiropas Komisijas priekšlikumos par savienības budžetu nākamajam periodam. Neliekas, ka vecajai Eiropai ir kaut kā speciāli žēl dot naudu jaunajai - drīzāk te redzam instinktīvu vēlmi pabalstīt savējos (fermerus, reģionus), jo nevar taču viņus, bārenīšus, pamest vienus globālisma un nestabilitātes okeānā.
Jo veiksmīgāk Latvija funkcionēs Eiropā, jo labāk mēs sapratīsim, kādi «tarakāni» mūsu partneriem galvās.