Pirmais no četriem Jeruzalemes kvarteta romāniem piesaka sevi kā literatūra, kādu reti gadās turēt rokās, - niansētās detaļās izstrādāts sižets ir reti sastopama parādība, turklāt Vitmora meistardarbā gaumīgā humorā ietērptie notikumi cilpu cilpām vijas pa Rietumu civilizācijas vēsturi un ārpus laika un telpas stiprinātu fundamentu, uz kura, paradoksāli, bet ar abām kājām stāvam mēs visi, laikā un telpā ieslodzītie. Sižeta centrā, protams, ir Bībele - «aklā pasakas, ko pierakstījis plānprātiņš» (tiesa, plānprātiņš arī pats «no sevis» piešņāpis dažas izteiksmīgas rindiņas nobeigumā). Varbūt aklais ir Homērs, Senās Grieķijas mītiskais dziesminieks? Varbūt antīkā bruņurupuča figūra, kurā īru dumpinieks kopā ar mūžvecu Jeruzalemes aizstāvi pārvadā ieroču kontrabandu, dod smalku mājienu par mūsdienās cildinātās «kultūras mantojuma saglabāšanas vērtības» Trojas zirga iedabu? Un kā tad ar atrasto «īsto Dieva vārdu» (to pašu, kas izrādās aklā pasakas), kuru vēlāk «pēc savas ticības un saprašanas», rūpīgi viltodams, pārrakstījis kāds trapistu mūks? Vai tik tā nebūs mana (tava, mūsu, jūsu, viņu) ticība, kas ne pa kam nav pieņemama, kāda tā ir, un tāpēc - dziedi vai raudi - vieglākas un vispārīgākas saprašanas vārdā jāpieskaņo sava «ordeņa» regulai?
«Kas zina - Vitmoram patīk jokot ar Rietumu pasaules domāšanā iekaltajiem simboliem, apšaubot itin visu un vienlaikus vārdu pa vārdam stiprinot ticību cilvēka kritiskajam spēkam un tā nenoliedzamajai vērtībai šīs domāšanas gausajā izveidē un (iespējams) stabilizācijā. Nenovēršami un ik reizi citādā perspektīvā šaubas un nesalaužama ticība krusto šķēpus katrā no četriem romāna galvenajiem varoņiem. Pirmais ir Plantagenets Strongbovs, senas angļu dzimtas pēdējā atvase, kas iedrošinās lauzt dzimtas laiskošanās tradīciju, ar ģēnija kaismi nododas botānikai, paukošanas mākslai, studijām un grāmatām (kuras neviens cits dzimtā, starp citu, līdz šim nav aizskāris), līdz uzzina, ka par zudušu uzskatītais Bībeles oriģināls tomēr eksistē, un mīklaini nozūd Sīnāja tuksnesī. Pēc četrdesmit gadiem viņš parādās - jau kā arābu vientuļnieks, kurš dzīvē mīlējis tikai vienu sievieti, toties sarakstījis zinātnisku opusu par Levantes seksa vēsturi 33 sējumos. Otrais ir nelaimīgais trapistu mūks Skanderbegs Vallenšteins, kura mūžu, tāpat kā redzi (sic!), uz visiem laikiem izkropļo atrastā Bībele, kas «noliedz itin visas reliģiskās patiesības, kuras jebkad bija par tādām atzītas». (31. lpp.) Un Vallenšteins kādā sižeta pavērsienā kļūst - ne vairāk un ne mazāk - par JHVH jeb «Es Esmu, Kas Es Esmu». Trešais - trīstūkstoš gadu vecais Hadžs Hārūns, kurš nu jau vairs īsti netiek galā ar savas dzīves misiju (Svētās pilsētas aizsardzību) un laiku pa laikam atminas stāstus no asīriešu iebrukuma laikiem vai padalās mīlas pieredzē ar savu sievu persieti, divpadsmitā gadsimta sūfija meitu. Zīmīgi, ka tieši viņam, starp citu, pieder antīkais bruņurupucis. Tad vēl ir O'Salivans Bīrs, īru klana vadonis, lielais elfs (110. lpp.), kurš, bēgdams no «melnbrūnajiem», pārģērbies par mūķeni, dodas uz Jeruzalemi, kur sastop Hadžu Hārūnu, kuram padoms, kā puisi izpestīt, nav ilgi jāmeklē. Un visbeidzot Sterns, Strongbova dēls un jūdu gans, jūdaisma, islāma un kristietības interprets, kuram tā arī neizdodas uzbūvēt savu valsti.
Aizšķirot šo piesātināto un blīvo romānu, izjūtas ir daudzslāņainas - pirmkārt, «prasās pēc vēl». Otrkārt, pēcgarša izrādās gana noturīga, lai nebūt ne vienkāršās sižeta līnijas būtiskajos pavērsienos atsauktu atmiņā arī mēnesi pēc grāmatas izlasīšanas. Treškārt, gribot negribot nākas sev uzdot jautājumu - vai šis lielums man nav par lielu? Jo mums, cilvēkveidīgajiem un intelektuāli attīstītajiem, tik ļoti gribas ticēt, ka iespējams, ja ne zināt, tad saprast to, ko paši savas kultūrvēstures annālēs esam apzīmējuši ar zieģeli «būtiskais». Kāda alošanās! Vietā ir apjēga, ka īstenībā jau viss ir viens, tikai ērtības dēļ mums labpaticis to sadalīt atbilstoši reģioniem, regulām vai ieražām. Te nav runas par interpretāciju, bet par bezgaldaudzajām «vienīgajām patiesībām», kuras štancē cilvēces attīstības mašinērija (un otrādi - šīs skrūvītes čakli veikušas savu darbu turpmākas sašķeltības vārdā). Romāna vērtību palielina arī tulkotājas pēcvārds - apliecinājums, ka tulkojums būtu dēvējams arī par zinātniskas izpētes darbu.