gada 14. novembra līdz šī gada 22. janvārim. Atgriežoties ZZS saņēma trīs ministru portfeļus, starp kuriem nebija nedz kādreizējā satiksmes, nedz vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra posteņa.
Tajā pašā laikā nevar teikt, ka viss iepriekš minētais būtu nācis par sliktu ZZS popularitātei. Šajā periodā daļa savienības - Latvijas Zaļā partija (LZP) - pat guvusi zināmus panākumus. Piemēram, pēdējās pašvaldību vēlēšanās, kad «zemnieki» un «zaļie» nolēma Rīgā startēt atsevišķi, LZP jaunajā domes sasaukumā gan neiekļuva, tomēr uzrādīja sev līdz tam nepieredzēti labu rezultātu (3,99% iepretī «zemnieku» 1,88%). Daudzi sākotnēji visai skeptiski uztvēra «zaļā» Vējoņa nonākšanu aizsardzības ministra postenī Straujumas valdībā, tomēr bijušais vides lietu ministrs ar jaunās starptautiskās situācijas radītajiem izaicinājumiem ir ticis galā, vismaz tajā līmenī, cik no viņa atkarīgs, paralēli pamanoties demonstrēt zināmu neatkarību no ZZS ilggadējā premjera amata kandidāta Lemberga.
Lai gan Ventspils mēra publiskie izteikumi par NATO, daža laba eksotiska individuālā kampaņa Eiroparlamenta vēlēšanās, diskusijas par jaunu premjera amata kandidātu u. c. jautājumi, visticamāk, savienībā radīja zināmu iekšējo spriedzi, ZZS saglabāja t. s. latviešu partijām neraksturīgo spēju nemazgāt netīro veļu publiski. Māka «saplūst ar fonu» līmenī, kāds vairāk raksturīgs insektu pasaulei, ļāvusi ZZS neiedzīvoties sabiedrības pārmetumos, pat nu jau vairāk nekā pusgadu atbildot arī par nepopulāro sociālo jautājumu nozari (Labklājības ministrija), vēl vairāk - Latvijas Pensionāru federācijas līderis Siliņš pat startē kā trešais ZZS sarakstā Vidzemē. Bez lieliem zaudējumiem tēlam pārdzīvota arī nepatīkamā Rīgas pašvaldības aiziešana no Pašvaldību savienības, kuras vadībā ir ar ZZS saistīti cilvēki (Jaunsleinis, Rāviņš), un Kārli Ulmani bieži piesaucošai partijai savdabīgā saimniekošana Jūrmalā.