Jau pierastajā vārdu savienojumā «dzīve pēc 18. februāra» saturiski uzsvars tiek likts uz nepieciešamību kvalitatīvi labāk veidot latviešu un cittautiešu attiecības. Neiebilstot pret šo tēzi, liekas tomēr būtiski atgādināt, ka referendumam kā samilzušo problēmu indikācijai, lūzuma punktam vajadzētu aktualizēt arī citus jautājumus.
Pirmais ir demogrāfu pieminētais: ja latviešu skaits turpinās samazināties, tad objektīvi saruks latviešu valodas lietotāju daudzums, un šādā gadījumā nekāds vienīgās valsts valodas statuss nepalīdzēs. Tātad, ja nu valodas jautājums ieguvis tādu uzmanību, amatpersonām jāsaprot, ka Satversmes izmaiņu noraidīšana 18. februārī neko neatrisinās, ja tikpat nopietni neķersies pie demogrāfijas problēmām.
Otrais jautājums ir saistīts ar tik dedzīgi aizstāvētās latviešu valodas lietošanas aspektiem. Valoda ir dzīva, ja tajā tiek radīti oriģināldarbi, pētījumi, tulkojumi. Tas stimulē vārdu krājuma papildināšanos un vispār uztur valodu augstākā līmenī par interneta komentāru, ikdienas komunikācijas līmeni, kas pārpilns (tas nav pārmetums, jo bezjēdzīgi sodīties par objektīvu realitāti) ar vienkāršotām formām, aizguvumiem utt. Ja latviešu valodas lietotājam nav pieejami teksti, kuros valoda ir krāšņa un daudzveidīga, ļoti viegli nošļūkt līdz dažu simtu vārdu kopumam vai piesārņojumiem no citām valodām. Latviešu valoda ir papildinājusies līdztekus laikam, mūsu rakstnieki, filozofi ir darinājuši vārdus, kas atbilst jaunām parādībām un jēdzieniem, vārdi, kurus lietojam šodien, dažkārt ir samērā neseni jaundarinājumi. Bet - ja Rainim vai, piemēram, Teodoram Celmam nebūtu iespējas savus darbus publicēt un viņu līdzcilvēkiem tos izlasīt, tad viņi vajadzības brīdī lietotu vācu, krievu vai franču valodu, jo «kā tad to lai latviski vispār pasaka?». Skaidrs, ka mēs ikdienā nerunāsim tēlainā, niansētā valodā tikai tāpēc, ka būsim salasījušies Ulda Bērziņa Korāna tulkojumu vai Andras Manfeldes Ceļojumu uz mēnesi (ar prieku jāpiebilst, ka šiem diviem uzvārdiem var pievienot vēl daudzus). Tomēr ir svarīgi, lai latvietis kaut nejauši šiem tekstiem varētu uzdurties un tie veidotu spēcinošu fonu, krājumu. Cilvēks savu valodu lieto ar prieku, ja viņš lepojas ar to, lepojas ar kultūru, kas īstenojas caur šo valodu. Šis process ir apgrūtināts, ja kvalitatīvi literāri darbi, pētījumi (sākot ar dabaszinātnēm, beidzot ar estētikas traktātiem) konkrētajā valodā vai nu ir pārāk dārgi viņa maciņam, vai vispār nenonāk līdz publiskajai telpai. Tādēļ satraukumam par latviešu valodas nākotni «pēc 18. februāra» vajadzētu attīstīties arī par nopietnāku attieksmi pret radošajām nozarēm, bibliotēkām un kvalitatīvas informācijas pieejamību internetā, zinātni.