«Pārtikas nozarē tiek meklēti tādi stratēģiskie investori, kas var nodrošināt piekļuvi vai nu izejvielām, vai realizācijas tirgiem, vai abiem kopā. Kamēr ir orientācija tikai uz vietējo tirgu vai Baltiju, Latvijas uzņēmēji spēj labi konkurēt. Taču, ja uzņēmums izaudzis jau tik tālu, ka tā attīstībai nepieciešami jauni tirgi - Eiropā vai citos pasaules reģionos, Latvijas uzņēmējiem šādam jaunam lēcienam bieži vien pietrūkst gan zināšanu, gan arī finanšu resursu,» norāda investīciju kompānijas Laika stars valdes priekšsēdētājs Vadims Jerošenko.
Eksperti gan piebilst, ka katram uzņēmumam vēl ir papildus savi faktori, kāpēc tieši konkrētajā brīdī notiek izšķiršanās par kapitāldaļu daļēju vai pilnīgu pārdošanu. Ja pirms krīzes tika runāts, ka vecā kaluma uzņēmēji sākuši izpārdot savus uzņēmumus, lai nu baudītu laimīgas vecumdienas, tagad, krīzes laikā, uzņēmēji meklē investorus pavisam citu iemeslu dēļ - ja vieniem tas ir saistīts ar uzņēmuma tālākās izaugsmes perspektīvām, citiem ārvalstu kapitāla piesaiste var būt vienīgā iespēja izdzīvot.
«Iespējams, ka uzņēmums pirms krīzes audzis pārāk strauji, ņemti kredīti un krīzes laikā vairs nav iespējams tos atdot. Iespējams, ka problēmas rada ražošanas apjomu kritums un nespēja atrast jaunus tirgus. Iespējams, ka tālāku izaugsmi bremzē īpašnieku un uzņēmumu vadības zināšanu līmenis vai savstarpējā nesaprašanās,» vēl vairākus uzņēmumu pārdošanas iemeslus uzskaita Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāja ekonomiste Ingūna Gulbe.
Bez nacionālās piederības
Tas, ka Latvijas uzņēmumiem mainās īpašnieki, ir tikai normāls process. «Tā tas notika iepriekš un notiks arī turpmāk. Biznesam nav nacionālās piederības,» norāda V. Jerošenko. Viņš min, ka patlaban rietumvalstu investoru interese par Latviju atjaunojas, jo uzlabojušies Latvijas kredītreitingi, kuriem rietumos tiek pievērsta liela uzmanība, ja jāpieņem lēmums par ieguldījumu veikšanu. V. Jerošenko norāda, ka, rūpējoties par savām nacionālajām interesēm, drīzāk būtu valstiski jādomā, kurus uzņēmumus tomēr atstāt savās rokās un kāpēc, kā arī - kādas prasības izvirzīt tiem ārvalstu investoriem, kas iegādājas šeit strādājošus uzņēmumus.
V. Jerošenko piebilst, ka šobrīd Latvijas uzņēmumiem problēmas rada ne tik daudz finanšu resursu pieejamība, bet gan zināšanu trūkums. «Zināšanu trūkst uzņēmuma akcionāriem, un diemžēl arī mūsu topmenedžeri ir diezgan švaki. Finansistu Latvijā netrūkst, bet ar pārdošanas speciālistiem, īpaši tiem, kas spēj labi pārdot preces ārvalstīs, ir problēmas,» norāda V. Jerošenko. Arī I. Gulbe uzskata, ka bieži Latvijas uzņēmējiem trūkst veselīgu ambīciju, veiksmes un zināšanu, lai spētu strādāt pasaules līmenī. «Nacionālajam uzņēmumam ir grūti konkurēt pasaules tirgos,» atzīst I. Gulbe. Tāpēc bieži vien, lai uzņēmums spētu tālāk attīstīties, ārvalstu investora ienākšana ir pozitīvs faktors.
Būtiska attīstība
Lielākā daļa Latvijas lielāko pārtikas uzņēmumu jau nonākuši ārzemnieku rokās. Taču tas vairumā gadījumu ir devis uzņēmumam papildu iespējas - vai nu saņemti nozīmīgi eksporta pasūtījumi, vai pavērušies citu valstu tirgi, vai būtiski palielināta tirgus daļa Latvijas un Baltijas tirgū.
Arī viens no Pure Food akcionāriem un uzņēmuma līdzšinējais vadītājs Aivars Žimants norāda, ka nepieciešamība nodrošināt turpmāku strauju uzņēmuma izaugsmi bijis galvenais iemesls, kāpēc uzņēmums pārdots Beļģijas uzņēmumam Puratos. «Mēs izstrādājām unikālu produktu, un bija nepieciešams, lai tas pēc iespējas ātrāk nonāk citu valstu tirgos. Mums vajadzētu tam vairāk laika, kura nav, ja ir vēlme saglabāt uzņēmuma starptautisko konkurētspēju. Mūsdienās produktus ļoti ātri nokopē, un kāds cits var sākt ražot līdzīgas piedevas, kādas ražo Pure Food,» atzina A. Žimants.
Taču Pure Food agrākais īpašnieks norāda, ka ar jauno īpašnieku ir panākta vienošanās ne tikai saglabāt darba vietas un ražošanu Latvijā, bet arī paplašināt ražošanas apjomu. «Jau šogad uzņēmums plāno dubultot atsevišķu ogu un augļu iepirkšanas apjomu,» norādīja A. Žimants. Turklāt agrāko īpašnieku rokās paliek kāds cits uzņēmums Pūrē - Pure Chocolate. «Es jau nekur nepazudīšu. Celšu jaunu šokolādes rūpnīcu,» uzsvēra A. Žimants.
Lai arī viens no Rīgas piena kombināta pastarpinātajiem īpašniekiem Atis Sausnītis joprojām nav gatavs atklāt, cik daudz no uzņēmuma pieder Latvijas uzņēmējiem, cik jaunajam investoram - Krievijas uzņēmējam Andrejam Bezhmeļņickim, arī viņš norāda, ka šī uzņēmēja piesaiste palīdzēs lielākajam piena pārstrādes uzņēmumam Latvijā attīstīties un netiks zaudētas darba vietas. «Šim privātajam investoram, ko piesaistījām, ir izpratne gan par rietumu, gan austrumu tirgiem, un tas viennozīmīgi pavērs mums jaunas eksporta iespējas,» atzina A. Sausnītis.
Īpašnieku maiņas viļņi
Latvijas pārtikas uzņēmumi ir pārdzīvojuši vairākus īpašnieku maiņas viļņus. Nosacīti pirmais bija saistīts ar uzņēmumu privatizāciju 90. gadu sākumā un vidū, kad uzņēmumi, kuri piederēja valstij, nonāca privātās rokās.
Ārzemniekiem šajā laikā no lielajiem Latvijas pārtikas uzņēmumiem izdevās privatizēt tikai vienu - Aldari.
Taču par daudzu citu īpašnieku kļuva pārtikas uzņēmumu koncerns Ave Lat grupa, kas visu savu pastāvēšanas laiku tika saistīts ar politiķa Andra Šķēles vārdu. Šī koncerna rokās nonāca tādi uzņēmumi kā šokolādes ražotājs Laima, alkohola ražotājs Latvijas balzams, zivju pārstrādes uzņēmums Kaija, piena pārstrādes uzņēmums Rīgas piena kombināts, olu ražotājs Balticovo un vairākas maizes ceptuves, kas vēlāk tika apvienotas vienā uzņēmumā Hanzas maiznīcas.
Pēc 1998. gada Krievijas ekonomiskās krīzes, kura papluinīja arī Ave Lat grupu, sākās tai piederošo uzņēmumu pārdošana, un daudzi 90. gadu pašā nogalē vai jaunā gadsimta sākumā nonāca tieši ārzemnieku rokās.
Vislielāko sabiedrības uzmanību izpelnījās Laimas pārdošana, kuras laikā tika minēts, ka darījuma kārtošanā piedalījies pats A. Šķēle, kas tolaik savu saistību ar pārdošanas darījumiem publiski centās kategoriski noliegt. Lai arī uzņēmumu savā īpašumā gribēja iegūt Latvijas uzņēmēji ar toreizējo Laimas vadītāju Ivaru Kalvišķi priekšgalā, tas par labāku cenu tika pārdots īslandietim Gisli Reinisonam.
Latvijas iestāšanās ES 2004. gadā savā ziņā ir vēl viens atskaites punkts, kad pazīstami Latvijas uzņēmumi atkal pārgāja ārzemnieku rokās. Proti, 2004. gadā īpašniekus mainīja gan sulu ražotājs Cido grupa, gan dažādu mērču un dārzeņu konservu ražotājs Spilva. Tagad uzņēmumu pārdošana un nonākšana ārvalstu uzņēmēju rokās lielā mērā ietekmējusi arī smagā ekonomiskā krīze gan Latvijā, gan pasaulē.