Viņas atveidotās Patrīcijas gultas aina ar Mišelu, kuru ar dienas zagļa visatļautību un naivumu atveido Žans Pols Belmondo. Skatieni kamerā. Fināls ar Patrīciju un Mišelu, kurā rodas iespaids, ka šis «noziegumam pa pēdām» ceļojums ir veidots tieši tev!
Ar amerikāņu neatkarīgā kino autora Ričarda Linkleitera jaunāko dramēdiju Jaunais vilnis/Nouvelle Vague (2025) viss ir vienkārši un reizē sarežģīti. Tā ir aktierkino rekonstrukcija tam, kā tapa Žana Lika Godāra debijas darbs Līdz pēdējam elpas vilcienam/À bout de souffle (1960) un 50. gadu nogalē Parīzē ap kino izdevumu Cahiers du Cinéma formējās franču jaunā viļņa paaudze. Filmas iespaids ir infekciozs, ritualizēts un lielai daļai, kas zina «jaunviļņnistus» Godāru, Sībergu, Belmondo un pašu filmu, tā būs mistiska, pat dievišķa savienošanās ar savu atmiņu un pieredzi.
Jaunais vilnis jau saviļņojis arī globālo auditoriju – filma, kas preparē vienu no ietekmīgākajām kino kustībām, kulta darbiem un kulta personībām, ierindota pērnā gada labāko filmu sarakstos, kā arī ir nominēta Zelta globusam kā labākā komēdija vai mūzikls. Afektīvā kino nostalģija un sinefilijas deva – ar šiem ieročiem Jaunajā vilnī operē Linkleiters, kurš maijā aizrāva Kannu kinofestivālu, filmai tiekot izrādītai galvenajā konkursā. Režisors to paveic tik viegli, nepiespiesti – it kā izslidinot plaukstu caur matiem.
Linkleiters, kurš pazīstams kā triloģijas Pirms (1995–2013), kurā Žilija Delpī un Ītans Hoks izdzīvoja mīlētājus desmitgažu garumā, un novatoriskās drāmas Puikas gadi (Boyhood, 2014) autors, pērn izrādīja vēl vienu dramēdiju. Viņa otrā filma Blue Moon/Zilais mēness (2025) ir pretstats Jaunajam vilnim – formā koncentrēta, nostalģijas džokeru izspēlējoša, ar literātu Lorencu Hārtu (viņu atveido Linkleitera iecienītais aktieris Hoks) un anglofono kultūru Otrā pasaules kara laikā fokusā. Īdzīgais anekdošu birdinātājs Hārts sola nedzert (viņam ir jau kurās dienas paģiras), izsviedrē satiktajiem sirdi un rokas, 1941. gada 31. martā gaidot pa slavas pakāpieniem kāpjošā drauga Ričarda Rodžersa (lomā Endrū Dominiks) izrādes Oklahoma! beigas tās pirmajā iestudējumā.
Gan Jaunais vilnis, gan Blue Moon uzlūkojamas kā «zudušo laiku meklējot» diloģija: to centrā ir radošie gari savos augstākajos (šķelmīgais, visu zinošais Godārs) un zemākajos punktos (pretrunās klūpošais vārdu meistars Hārts). Taču Jaunajā vilnī Linkleiters ir izteiktāks laikmeta arheologs – viņš precīzi raksturo tā laika kino vidi Parīzē. Centrā ir pats enfant terrible – Godārs –, kuru šķelmīgā kretīna manierē atveido franču aktieris Gijoms Marbeks (jāpiebilst gan, ka filmā Godārs, kurš bija pazīstams kā visai šerpas dabas, savas kino karjeras sākumā atainots ne tikai kā egocentrisks, bet arī mīlams tēls).
Viss ir precīzi: ievērojamā izdevuma Cahiers du Cinéma veidotāji, no kuriem liela daļa pārtapa par kinorežisoriem – arī Godārs –, un došanās uz 1959. gada Kannām, lai piedzīvotu un apskaustu Fransuā Trifo triumfu ar viņa debiju 400 sitieni/Les quatre cents coups, 1959). Redakcijā pavīd arī itāļu neoreālists Roberto Roselīni, savā filmēšanas laukumā rosās Klods Šabrols, bet pirmizrādes ballītē ar dzērienu paiet garām Anjēze Varda, Žaks Rivets un citi. Rodas iespaids, ka šajā filmā ir ieradušies visi svarīgākie franču jaunā viļņa gari, bet pati filma ir dievišķā komēdija.
Linkleiters neveido enciklopēdisku biogrāfiju, bet kontekstualizē telpu ap filmu un tās veidotājiem, piebiksta un iznes no jaunā viļņa mīta pavēņa tos, kas bijuši apkārt Godāram, bet nav iemantojuši tos pašus aplausus.
JAUNAIS VILNIS
REŽ. RIČARDS LINKLEITERS
★★★★
KINO IESAKA DĀRTA CERIŅA
Kino izlase
ĢIMENE NOMAI/RENTAL FAMILY (2025) ★★★
Japāņu režisores Hikari jaunākais darbs ir dramēdija par aktiermākslas un «īres ģimeņu» satikšanās punktiem. Amerikāņu aktieris (lomā Brendans Freizers) ir pazudis tulkojumā Tokijā un šķetina ne tikai savu, bet arī citu identitātes krīzes. Silts, nepretenciozs darbs, un prieks redzēt Freizeru prasīgā lomā, kurā viņš iepūš sev raksturīgo komismu.
MĀJKALPOTĀJA/THE HOUSEMAID (2025) ★★★★
Ar B filmas kvalitātēm, intelektu izžāvējošiem sižeta pavērsieniem un 90. gadu erotisko trilleru piedurknēm amerikāņu režisors Pols Fīgs (Līgavas māsas/Bridesmaids (2011) u. c.) radījis kārtējo stāstu par mājkalpotāju un ideālo, bet destruktīvo ģimeni. Tomēr. Tas ir telenoveles histēriju krimiķis, kas ir apzināts savā bezgaumībā, rezultātā iegūstot pat zelta aprises un kronējot sevi ar izcilo Amandas Saifredas aktierdarbu.
VIŅU SAPŅU DZIESMA/SONG SUNG BLUE (2025) ★★★
Muzikālā drāma par Nīla Daimonda kompozīciju kaverizpildītājiem, kuri viens otrā ieskatās, – lomās Keita Hadsone un Hjū Džekmens – seko tam pašam «ārpus laba un ļauna» nosacījumam. Tomēr atšķirībā no Mājkalpotājas Kreiga Brūera režijā viss ir iecerēts nopietni, medaini un virpuļo vien ap filmas zvaigznēm.