Zaļi krāsotajam egles dēļu sānam ar balonkrāsu tiek uzpūsts nosaukums Nebēda 3. Laivai būs jānomaina savu laiku nokalpojusī Nebēda 2, kuras priekštece Nebēda 1 jau pasen pārvērsta puķu dobē, un jālīgo Daugavas viļņos 8-9 vasaras. Tā sola Krāslavas meistars Gunārs - ja vien savu laivu pareizi kopsim, ziemā turēsim uz steķiem un nemocīsim ar pārlieku spēcīgiem motoriem. Mūsējos 3,3 zirgspēkus varot lietot droši. Tomēr, lejup pa straumi laižoties, iztiekam ar airiem vien.
Ar praktisko ieganstu gribam īstenot senu sapni - nesteidzīgi izbraukt visus astoņus Daugavas lokus. Cik kilometru sanāk, precīzi nezinām. Lasīts, ka ikviena loka garums ir 4-8 kilometri. Un tad mēs dosimies cauri pilsētai un vēl kādus 40 kilometrus tālāk, kur Daugava šķērso Austrumlatvijas zemieni. No mūsu mājām Daugavpils atblāzma naktīs labi saredzama. Cik ilgi ies, tik ies.
Kad 1926. gadā Jānis Jaunsudrabiņš nopirka laivu Krāslavas Priedainē, toreizējā Kurzemes guberņas Ilūkstes apriņķa amatnieku un vasarnieku ciemā Pristaņā, lai laistos lejup līdz pat Pļaviņām, viņam tā maksāja 25 latus. Mūslaikos liela un ērta, 4,6 metrus gara un vidū vairāk nekā metru plata, viegli slīdoša laiva ar visiem airiem un dēļu grīdiņām maksā 180 latu. Ūdens tajā nesūcas gandrīz nemaz, vietas pietiek gan teltij, gan somām un vēl pāri paliek. Gunārs laivu darināšanas prasmi mantojis no tēva un apaudzējis ar savu pieredzi. Vairāk gan viņa laivas esot atrodamas Latgales ezeros.
Krāces un akmeņi
Daugavas loku dabas skaistumam esam gatavi un tajā neviļamies. Smilšu krasti, sēres ar kupliem zāļu ceriem, meži un nepārejoša vīgriežu smarža. Vālodze jau aiz Skerškāniem - vietas, kur atrodamas naktsmājas un īrējamas laivas braucieniem pa Daugavu, - sasauc maigu, rāmu lietu, vienīgo visa brauciena laikā. Ūdens upē un gaisā šķiet vienlīdz silts. Pie Veckaplavas atkal jau spīd karsta saule. Taču Veckaplavas pārvērtības gan mums ir vilšanās, savulaik tikām te lūkojuši un fotografējuši vecas zemnieku un zvejnieku mājas, tagad to vienkārši nav. Pazīstama ir tikai akmenī un sarkanā ķieģelī tērptā pareizticīgo baznīca, kura kādreiz kalpojusi arī plostnieku lūgšanām. Toties ir jauni zemes īpašnieki un uzcelts kaut kas liels un pretenciozs, par kā funkcijām nolemjam neinteresēties. Arī Kaplavas Braģišku mājās, kurās Daugavas patriots Jaunsudrabiņš dzīvoja pie saviem radiem un sarakstīja Augšzemniekus, vairs neesot privātā memoriālā muzeja, ko bija iekārtojusi skolotāja Vera Mukāne, Jaunsudrabiņa radiniece, un Jaunsudrabiņa mātes vecā gulta esot no mājas jau iznesta. Viss ātri paslīd garām un aizmirstas. Daba neļauj skumt par kultūru un civilizāciju, tā tūlīt piedāvā lielisku saliņu ar ziedošām puķēm, tīru upes granti un akmeņus, ko vēl nekas nav spējis sabojāt.
Brauciena īstais pārsteigums ir krāces un akmeņi, kuru Vidusdaugavā netrūkst. Rāmi posmi mijas ar seklu, ātru straumi, krāču burbuļošana dzirdama jau pa gabalu. Mēs ar savu lielo laivu uzmanīgi izgrozāmies, pūšļu un vieglo kanoe braucēji priecīgi laižas pa krāču mugurām. Ir nedēļas nogale, un laivotāju tiešām neticami daudz. Skaitīšana otrajā dienā sajūk, bet šķiet, kaut kur aiz Vasargeliškiem, visus motorizētos katamarānus un vienkāršākas makšķernieku laivas saskaitot kopā ar pāris ūdensmočiem un plašajām tūristu armādām, pusceļā līdz Daugavpilij jau bijām sastapuši gandrīz 40 braucēju. Tuvāk Daugavpilij parādās arī lielāki kuteri. Šķiet, uz augšu tādi var tikt ne tālāk par krāci, pie kuras mēs pārlaižam pirmo nakti. Vakara pakrēslā atduramies uz akmens, brišus aizvelkam laivu līdz labā krasta sērei un turpat paliekam. Nav jau arī lielas izvēles - beidzamās pāris stundas, slīdot gar Slutišķu vecticībnieku ciemu un Slutišķu krauju, esam redzējuši tikai aizņemtas nakšņošanas vietas. Ar to nav jāsaprot nez kāds labiekārtojums, bet vienkārši ērta laivas izvilkšana, vieta, kur uzsliet telti un, vēlams, mežiņš ar sausiem zariem. Taču bez ugunskura šoreiz lieliski iztiekam, mums ir mazs gāzes prīmusiņš un lielisks zviedru armijas katliņš. Rīta gaismā atrodas brīvs ceļš pa upes vidu, kreisā krasta mežmalā pārnakšņojusi gumijas laivu kompānija jautri aizvizinās pa krāci, bet Daugavpils ašajiem kuterīšiem gan laikam te būtu par seklu. Kādreiz pa Daugavu esot atpeldējusi pat baznīca. Tādos ieskatos cilvēki XVIII gadsimtā bijuši par Sīķeles luterāņu dievnama veco koka ēku, kuru vēlējušies apmeklēt katoļu svētceļnieki. Varbūt leģendas pamatā tiešām bijis notikums - kādas uniātu baznīciņas pārvešana pa upi no Baltkrievijas.
Daugavpilī no upes puses viss izskatās citādi, nekā staigājot pa sauszemi. Kā laimes sala pirmais sagaida labā krasta jauno privātmāju rajons. Baltie katoļu katedrāles torņi vīd aiz krūmiem un garāžām kopā ar elektrības pārvadu eifeļiem. Uz tilta uzrakstīta mīlestības vēstule: «Juļa, ja tebja ļubļu!» To var izlasīt tikai no upes. Aiz tilta ir ļoti ērti piestāt Grīvas krastā, kur redzama Raiņa skola un sarkano strēlnieku piemineklis, un aiziet uz Saules veikalu pēc saldējuma. Taču visiespaidīgākais izskatās cietums.
Žogs ar sargtorņiem stiepjas vai kilometra garumā, ik pa brīdim ieskanas modrā signalizācija, bail pat fotografēt. Nāk prātā sižeti ar bēgšanu un laivu, kas gaida nakts melnumā, lai pārceltu līdz Rīgas šosejai. Bet varbūt bēglis tad trauktos ar motorlaivu līdz Grīvas lidlaukam, kur pie būdiņas ar uzrakstu Flight.lv to gaidītu kāds lidaparāts. Daugava šajā posmā ir taisna, plata un lēna, straume airiem nemaz nepalīdz. Lidlauks -Randenes pļavas, Raiņa bērnības vietas, kur tagad ganās planieri, - stiepjas bezgalīgi, lēni tuvojas un pēc tam tikpat lēni attālinās apvedceļa tilts pie Ļūbasta, mežā paslēpta ezeriņa. Tālāk dažas mājas apvieno nosaukums Ribaki, bet kreisajā ir Plikais kalns, izslavēta, daudziem zināma zvejas vieta. Sastopam divus puišus ar laivu, šķiet, ilūkstiešus, kuri ziņo, ka raudām jau vēl esot par agru, bet līdakas pirms pāris dienām ķērušās labi. Pa ceļam ir manīti gan kvokotāji, kas vilina samus, gan spiningotāji, pludiņmakšķernieki un vīri ar gruntenēm, ko šaipusē sauc par donkām. Tas nekas, ka jūlija vidus nav tik zivīgs kā pavasaris vai rudens. Diemžēl netrūkst tīklu, sevišķi atklāti un nekautrīgi ar savām plastmasas pudeļu galvām tie rēgojas pie Jaunušānu ciema.
Mēs aizvien vairāk tuvojamies vietām, kuras pazīstam, un šķiet, sākot no Sēlijas krasta skaistajām Krāču mājām, kur tiešām murd arī neliela krāce, straume mums atkal palīdz. Krācēm seko Līksnas upes ieteka un kreisā krasta Nīcgale - nejaukt ar labā krasta Nīcgali, kas atrodas daudz tālāk! - krastā sarindotu greznu viensētu virkne. Parādās plaša sēre, un uz tās mūs gaida deltaplāns, kuram vēl nesen pamājām no lejas. Steidzamies iepazīties, bet Daugava mūs izjoko - aši airēdamies uz saliņu, vietā, kas nebūt nav tik sekla, mēs attopamies uz liela akmens. Ar šūpošanos, sasverot laivu uz vienu galu, izdodas atbrīvoties. Deltaplānisti tikmēr jau izpeldējušies un pošas atpakaļceļam. Uzņēmējs Jevgeņijs ar aparātu, kas spēj pacelties līdz 3 kilometru augstumā, lido jau 15 gadus. Viņa tālākie lidojumi bijuši ap 120 kilometriem. Pats viņš nav no tālienes, tepat no Daugavpils, tomēr, izdzirdis jautājumus latviešu valodā, saka savai draudzenei Irinai: «Perevoģi!» «Darba valoda» uz Daugavas ir krievu. Latviski runā tikai daži ūdenstūristi.
Beidzot ir klāt arī Glaudāni jeb Glaudu sola (ciems) un visu gadalaiku makšķernieku paradīze - Berezovkas ieteka. Ilūkste netālu ieplūst Dvietē, un par Berezovku tiek dēvēts līdz Daugavai atlikušais gabals, kur abu upīšu ūdeņi apvienojušies. Ietekā daži vīri un puikas cilā lāpstas - rok ēsmai ņurņikus. Daugavā te atrodas viena no lielākajām salām, ap kilometru gara, un tieši iepretī salai Mednieku mājās dzīvo Rihards ar savu ģimeni, govīm, telēm, zirgu un 7 graudaugu hektāriem. Eiropas putniem nozīmīgo vietu viņš izjūt uz savas ādas, pavasaros barojot ar ziemāju asniem zosu tūkstošus. Protams, arī viņš copē - rudenī vēdzeles labi ķeroties uz ķīšiem, kurus saķer ar grunteni, pavasarī nāk plauži, ziemā - asari. Reiz 1. janvārī trijatā savilkuši 15 kilogramus asaru, bet 2. janvārī vēl astoņus kilogramus. Šurp brauc daudzi daugavpilieši un arī lietuvieši, bet Rihards ar viņiem visiem cīnās un aizrāda par mūždien atstāto miskasti. Viņš uzskata, ka vajadzētu upes gultni dziļināt, tā paliekot seklāka, esot vairāk sēkļu, kuru pirms gadiem 20 te neesot bijis. Smilšu baržas pa ziemu te kādreiz stāvējušas izraktā Berezovkas atzarā, dziļā dīķī. Kādreiz šurp un arī tālāk Jēkabpils virzienā braucis kuģītis no Daugavpils, tas vadājis ekskursantus vēl 60. gados.
Trešajā vakarā - mājās
Pirms mūsu mājas Daugavā ar stāvu krastu iezīmējas Jadvigovas sala. Mājas, kas kādreiz tur atradušās, jau guļ upes dzelmē, turpat, kur iepriekš nonākuši vācu dzoti no Pirmā pasaules kara laikiem. Upe līkumā te grauž krastu, atteka palos pārrauj ceļu un Daugavas ūdeņi gāžas pļavās. Ik gadu ledi citādi iekārto sēkļus pretī mūsu mājām, citur novietojas sēres, ligzdo zīriņi, staigā jūras žagatas, Latgales krastā stāv gārņi, mūspusē vakaros klaigā mazais ormanītis. Lejpus tālumā vīd Nīcgales baznīca. Trešās dienas vakarā mēs ar Nebēdu esam laimīgi mājās.