Jaunā gada pašā sākumā dodos pie Kristīnes iepazīties ar viņas jauno mājdzīvnieku.
Trīs bērni mājās
Kristīne atvainojas, ka likusi gaidīt šo tikšanos: «Daudz spēka un laika paņēma akcija Eņģeļi pār Latviju. Piedāvājumu pieņēmu pēc ilgām pārdomām, pirms tam sazvanījos ar Kati (Katrīna Pasternaka - red.), sarunājāmies un es emocionāli gatavojos akcijai, kas radīja arī daudz sāpīgu emociju. Apbrīnoju slimo bērnu vecāku spēku un pašaizliedzību, aizkustināja skatītāju atbalsts un līdzekļi, ko savācām akcijas laikā. Pārdomas viesa fakts, ka valstī grūti atrast līdzekļus slimiem bērniņiem, kam nepieciešams, piemēram, insulīna pumpītis vai siekalu atsūcējs. Paldies visiem, kas atsaucās un palīdzēja. Tagad gandarījums par paveikto ir neizmērojami liels.»
Dzerot zāļu tēju, atceramies, ka personīgi abas iepazināmies 2006. gada janvārī. Toreiz Dienā rakstīju par Kristīnes angļu buldogu Brālīti, kas bija populārs arī TV skatītāju vidū, jo Kristīne labi audzināto četrkājaino draugu visur ņēma līdzi, arī TV studijā. Brālītis vienmēr zināja savu vietu. Kristīnes uzticīgais suns nodzīvoja garu un brīnišķīgu mūžu un vienpadsmit gadu vecumā nomira mīļās saimnieces rokās.
Pēc Brālīša aiziešanas Kristīne, protams, atkal domāja par kādu dzīvnieciņu mājās. Atzīstas, ka mazliet šaubījusies, jo ģimenes dienas gaitas ir ļoti saspringtas. Taču dzīvē viss notiek ar iemeslu un jēgu. «Septembrī portālā izlasīju, ka Sarkandaugavā ielas malā sēž kaķu bērns un steidzami tiek meklēts cilvēks, kas mazulim var dot vismaz pagaidu mājas. Es nekad neizvēlētos dzīvnieku pēc skaistuma kritērijiem - kas pie manis nonāk, tas arī ir visskaistākais. Nezināju, kā mazulis izskatās, bet viņu kuru katru brīdi varēja sabraukt kāda mašīna. Es nekavējoties zvanīju. Pēc pāris stundām man atveda mūsu skaisto, gudro Miķelīti. Kad dzirdēju vecāko dēlu Ernestu istabā runājam ar kaķenīti: «Tu pie mums esi drošībā, un tev nebūs jāiet debesīs,» kāda vairs runa par pagaidu mājām? Tagad Mikija ir pilntiesīga mūsu ģimenes locekle, līdzsvarota, komunikabla, superīgi spēlējas ar bērniem bez nadziņu izlaišanas. Naktī viņa guļ gan pie dēliem, gan pie manis, no rīta agri ceļas kopā ar mani un pavada līdz durvīm,» stāsta Kristīne.
Miķelīte, viņa arī Miksija, Miksītis, Mika - kaķenītes vārdiņam ģimenē ir daudz atvasinājumu, jo, kad puikas ar kaķenīti kopā rotaļājas, mīļvārdiņi birst kā no pārpilnības raga. Miķelīte piedalās arī mūsu sarunā, dzenājot uzdāvināto bumbiņu, un vēlāk, jau pārgurusi, turpat uz grīdas aizmieg. Kristīne pasmaida: «Miksīte man pa māju gluži kā sunītis staigā līdzi, un es visiem stāstu, ka man ir trīs bērni.»
Spridzīgā Mikija tiešām ir drošs un bezgala mīlīgs radījums. Šķiet neticami, ka tādu jaukumu kāds varēja izmest uz ielas.
Augt mīļā bariņā
«Veselo, spēcīgo un darbīgo atbalsts var būt nepieciešams ikvienam. Svarīgi, lai vēlēšanās palīdzēt nekad neizsīkst. Tas attiecas arī uz palīdzības sniegšanu dzīvniekiem. Pēc Brālīša nāves man bija tikai laukos Cēsu pusē dzīvojošie divi kaķi un divi suņi. Starp citu - kaķi paņemti no patversmes. Ikviens četrkājains mājas mīlulis mūs visus ietekmē tikai uz labu, taču cilvēki dažkārt baidās ņemt dzīvniekus no patversmes. Es iesaku - vajag aizbraukt uz patversmi ar bērniem, sadraudzēties. Darbinieki labi pazīst savus aprūpējamos, viņi ieteiks to, kurš jums būs atbilstošs un sagādās prieku. Pēc mūsu lauku māju kaķiem uz Cēsu dzīvnieku patversmi Lācīši braucām kopā ar dēliem - lai abi uzskata, ka tieši viņi paņēmuši savā aizgādībā bārenīšus.»
Kristīne skaidro - viņas pieredze rāda, ka bērniem jāaug kopā ar dzīvniekiem. «Man ar māsu un brāli tā bija vienmēr. Esība kopā ar dzīvniekiem iemāca atbildību, nesavtīgu beznosacījuma mīlestību un rūpes, liek saprast sāpes. Svarīgi izjust dzīvniekus cieši blakus, kad viņi iet, dzīvo līdzās. Man kā divu dēlu mammai tas daudz nozīmē. Gada nogalē es nerakstīju draugiem, paziņām un tuviniekiem apsveikumus, kā parasti to esmu darījusi. Nopirkām dzīvnieku barību, savācām vecās segas un spilvenus un ar dēliem aizbraucām uz patversmi. Bērniem svarīgi apjaust rūpju nozīmi gan pret dzīvniekiem, gan cilvēkiem.»
Savs doktors Dūlitls
Kristīne stāsta par savu māsu Katrīnu, kas jau desmit gadu dzīvo Jaunzēlandē: «Viņa ir mūsu doktors Dūlitls. Pārliecinos, cik svētīgi, ka vecāki mūs bērnībā audzināja dzīvnieku mīlestības gaisotnē. Katrīna izmācījās par veterinārijas medmāsu un anestezioloģi. Viņa palīdz gan mājdzīvniekiem, gan ārstē un glābj tos, kas dzīvo savvaļā. Katrīnai pašai mājās arī ir kaķi, suņi un pat kaza uz trim kājām. Esmu bijusi pie māsas, viņa atbrauc pie mums un tad veic mūsu dzīvnieku veselības inspekciju. Kad kaut kas notiek ar mūsu mājdzīvniekiem, viņa ir pirmā, kurai prasu padomu, - labi, ka tagad varam sazināties skaipā!»
Kristīne ļoti gaida pavasari: «Tad varēsim ar Mikiju braukt uz laukiem, kur viņa izjutīs zāles smaržu un varēs kāpelēt pa kokiem, sadraudzēties ar mūsu lauku dzīvniekiem, kuri ir ļoti labsirdīgi un svešajiem pretimnākoši.»
Pavasari Kristīne gaida arī tāpēc, ka Latvijā atgriezīsies melnie stārķi un atkal varēs doties brīnišķīgās izzinošās pastaigās kopā ar ornitologu Māri Strazdu. «Tā bija nejaušība, kad pirms pāris gadiem mežā atradu nokritušu melno stārķu ligzdu. Sazinājos ar toreiz man nepazīstamo Māri Strazdu, viņš atbrauca uz laukiem, stāstīja un ieinteresēja. Māris mani uzmeklēja, kad sākās projekts Melnais stārķis. Dzīvības lidojums. Esmu priecīga, ka notiekošā atspoguļojums televīzijā izraisīja cilvēku interesi. Melnie stārķi ir Latvijas simbols un lepnums, un ļoti sāpīgi redzēt, kā samazinās stārķu un citu ligzdojošo putnu skaits. Es gribu, lai mani dēli, kad izaugs, dabā redz melnos stārķus un priecājas par putniem un par zvēriem.»