Tomēr, spēlējot bez liekas steigas, latvieši allaž prata atrast pareizos taktiskos ieročus pretinieku ofensīvas nobremzēšanai un spēļu izšķirošās minūtes aizvadīja pārliecinošāk nekā sāncenši.
«Zinājām, ka esam labāka komanda. Ka varam uzvarēt, ja nospēlēsim tā, kā pirms spēles tika sarunāts. Tā, kā esam spēlējuši visā čempionātā,» Latvijas U-20 izlases kapteinis Kaspars Vecvagars pēc uzvaras ceturtdaļfināla cīņā ar melnkalniešiem uzsvēra, ka čempionāta gaitā sakrātā bilance - sešas uzvaras septiņās spēlēs - U-20 izlasi nostādījusi situācijā, kādā Latvijas sporta spēļu komandas nemaz tik bieži nav bijušas. Proti, pirms izslēgšanas turnīra sākuma latvieši bija favorītu statusā.
Neierastās sajūtas rosināja gan lepnumu, gan bažas. Ceturtdaļfināla dienas ievadā no cīņas par medaļām izstājās E grupas uzvarētāja Turcijas izlase (bezierunu zaudējums Krievijai), un arī F grupas labākā komanda Latvija cīņu ar E grupas ceturtās vietas ieguvēju Melnkalni sāka pasmagi. Pretinieku snaiperi pirmajās minūtēs lika apšaubīt galvenā trenera Artūra Štālberga tēzi, ka aizsardzībā mums neatrisināmu problēmu nebūšot. Savukārt latviešu metieni no distances nebija tik trāpīgi, cik pirmajās dienās. Septītajā minūtē rezultāts bija 12:23, un pār Latvijas izredzēm savilkās melni mākoņi.
Taču tie sāka izklīst jau pirmās ceturtdaļas beigās, kad spēlē iesaistījās Kaspars Vecvagars. Vēl no rīta kapteiņa līdzdalība nešķita droša visiem, izņemot viņu pašu. «Nešaubījos, ka spēlēšu, un mača laikā par iepriekš savainoto pirkstu pat nedomāju. Pirmajās minūtēs no malas redzēju, ka nedrīkstam aizrauties ar metieniem no distances. Vajadzēja spēlēt agresīvāk, censties apspēlēt savus sedzējus, lai saasinātu spēli. Tieši to arī darīju.»
Iniciatīvas atgūšana gan negarantēja uzvaru, jo līdz pat ceturtās ceturtdaļas sākumam melnkalnieši turējās līdzās. Taču tad Vecvagara iedvesmotā ofensīva uzbrukumā (kapteinim pēdējā ceturtdaļā 13 punktu, visā spēlē 25) un visas komandas saliedētā un gudrā darbība aizsardzībā nodrošināja izšķirošo pārsvaru (66:52 - 34. minūtē), kas tika nosargāts.
Pirms pusfināla papildu intrigu sagādāja Latvijas - Spānijas attiecību priekšvēsture. Proti, grupas turnīrā latvieši bija uzvarējuši ar 75:67, gan nostiprinot pārliecību, ka spāņus var ņemt, gan rosinot sāncenšos revanša garu.
Spēles sākumā šķita, ka pretinieki no šī mača izlobījuši lielāku labumu. Latvijas komandas eksperiments ar zonas aizsardzību nenostrādāja, jo enerģiskie spāņi precīzi meta no distances un ar savu azartu uz labu brīdi paralizēja latviešu uzbrukumu (16:31 - 15. minūtē). Taču, tiklīdz dienvidnieku enerģijas baterijām beidzās derīguma termiņš, latvieši pacēla galvas un sāka organizēt pakaļdzīšanos. Bez liekas drudžainas steigas, liekot lietā gan ātros uzbrukumus, gan elegantas sadarbības, to rezultātā mūsējie no sāncenšu soda laukuma guva 34 punktus. Savukārt pacietīgā spēle aizsardzībā pamatīgi iegrožoja spāņu aktivitātes un sanervozēja viņu līderus.
Ceturtās ceturtdaļas sākumā pēc Jāņa Bērziņa efektīva slam dunk iniciatīva jau šķita satverta vairāk nekā droši (55:49). Tiesa, spāņu neatlaidība darīja savu, un spēles liktenis tomēr izšķīrās dramatiskā galotnē, kurā - zīmīgi! - izšķirošos punktus, izcīnot atlēkušo bumbu pie pretinieku groza, guva augumā nebūt ne ļoti raženais centrs Andrejs Gražulis. Basketbolā uzvar nevis auguma centimetri un piederība superklubiem (spāņu līderim Danielam Diazam ir līgums ar Madrides Real), bet gan uzņēmība, enerģija un prasme īstajā brīdī likt lietā visu meistarības arsenālu. Šai Latvijas komandai piemīt visas minētās īpašības.