Nāku pie jums ar labiem un mīļiem vārdiem, lai stiprinātu jūs šajā laikā un pateiktu savas domas, kuras palīdz man dzīvot.
Es uzskatu, ka sava dzīve ir jāmīl, jo visskaistākā tā ir ziedu un cilvēku pilnbriedā. Ir jāiemācās smaidīt tā, kā roze to prot, savu dvēseles ziedu atverot. Ir jāprot ziedēt tā, kā roze prot - savu mūžu citiem dāvājot.
Esmu sasniegusi vienus no pašiem skaistākajiem gadiem, bet iecerējusi vēl daudz darbiņu paveikt. Ir jāpiemēro sev darbs, lai sajustu gandarījumu par to, ko dari. Darbs ir tas, kas cilvēku ārstē - novērš sliktās domas un dod gandarījuma prieku par padarīto. Mans iemīļotākais darbiņš ir rakstīšana. Ja miegs naktīs ar mani strīdas un aizklīst projām, es rakstu. Gan dzeju, gan stāstus, lugas, gan arī savas dzīves dienasgrāmatu. Citreiz naktīs adu, tamborēju, šuju vai izvāru zupu - līdz miegs aicina uz gultu.
Pirms neilga laika jutu, ka rudens ir apsēdies uz manu durvju sliekšņa - slapjš un piekusis. Ne to iekšā lūgt, ne samirkušu projām dzīvot. Apsēdos viņam līdzās un pateicos par viņa bagāto devumu ziemai. Pie reizes padomāju, ko es spēju dot citiem. Vai tikai lūgt, lai dod man... Secināju, ka tas man kā latvietei ir zem sava goda. Gaidīšu pavasari - sēšu, stādīšu, ravēšu un liešu, lai atkal ir pašai ko likt galdā un arī citus uzcienāt.
Darbs ir katra cilvēka rota. Darbosimies tajā lauciņā, kurā vēl spējam sev prieku un sirdsmieru rast! Nepaiesim viens otram garām neredzot, bet pasniegsim viens otram roku palīdzot. Dzīvosim ar ozola spēku, liepas maigumu, pīlādža spītu, bērza mundrumu, lazdas svētību un egles godu!
Neaizmirsīsim pieglaust muguru pie šiem kokiem, lai sajustu, kāds spēks nāk no viņiem. Dzīvosim un strādāsim savā zemītē, ko mūsu senči ir kopuši un ar sirdi mīlējuši.
Tev, Latvija, mūžīgi mūžos būt! Paaudžu paaudzēm uz šīs zemes augt - strādāt un darba mīlestību gūt. Tev, Latvija, stiprai un varenai būt! Savai valodai dzintara mūžību dot un plašajā pasaulē slavenai kļūt!
Vēsma Kokle-Līviņa, pensionāre (80) Alūksnē