Izņemot medniekus un attiecīgu dienestu ļaudis, nāvējošo šaujamieroču turēšana privātai «nenoskārstai vaj'dzībai» Latvijā ir jāaizliedz. Kinoteātrī Forum Cinemas notikusī slepkavība, lai cik šokējoša tā ir un lai cik ārkārtēja varētu šķist, tomēr ir likumsakarīga. Hrestomātiskā atziņa no teātra mākslas par bisi, kas vienkārši tāpat pie sienas nekarājas, ir pilnībā attiecināma arī uz «dzīves skatuvi», un tas ir tikai laika, vietas un pārējo nejaušo sastāvdaļu jautājums, kad no sabiedrībā uzkrātā šaujamieroču daudzuma kāds kādu citu nošaus.
Tas ir neizbēgami un nenovēršami. Kamēr ļaudīm viņiem pašiem vien zināmu vai drīzāk gan miglaini apjaustu iemeslu dēļ tiks dota iespēja īpašumā turēt šaujamieročus, viņi ar tiem šaus. Agrāk vai vēlāk - arī cits uz citu, un nekāda kontrole vai likums to nenovērsīs.
To nav spējis arī pavisam nesen pieņemtais Ieroču un speciālo līdzekļu aprites likums. Kopš šā gada sākuma spēkā esošie līdzšinējās kārtības labojumi, kas cita starpā paredz arī gāzes šaujamieroču reģistrāciju, ir tikai normāli un šai ziņā pielīdzina Latviju pasaules civilizētākajai daļai. Tomēr mēs varētu paši izrādīt iniciatīvu un tādējādi apliecināt, ka esam tai tiešām piederīgi pēc savas būtības, ja savā valstī iedzīvotāju pašaizsardzībai kā speciālos līdzekļus atļautu tikai elektrošoka ierīces, gāzes baloniņus, gāzes pistoles un, ja nu kādam sevišķi liels naudas pods glabājams, tad arī jaunajā likumā atrunātos garstobra traumatiskos ieročus - tos, kas šauj ar gumijas lodēm. Protams, to visu - stingrā uzskaitē un kontrolē.
Globālā mērogā tiek pārskatītas dažādas brīvības, sākot ar pārpratumiem par brīvo tirgu. Kādēļ? Jo cilvēks kārtējo reizi sevi pierādījis kā ne pilnībā racionālu būtni. Universitātes tieslietu (!) doktorants, kas mērķtiecīgi nogalina citu doktorantu publiskā vietā un upura bērna acu priekšā, ir mūsu lokālais pienesums nepatīkamām, bet nepieciešamām pārdomām par cilvēka dabu.
Labs sākums atbildīgas domāšanas klātesamībai valstī, kā arī paraugs citiem varētu būt ar ieročiem apdāvināto amatpersonu atteikšanās no tiem, novēlot tos, piemēram, Kara muzejam.