Tikmēr Krievijas rūpniecība 2015. gadā piedzīvojusi kritumu par 3,4%, salīdzinot ar gadu iepriekš, tomēr ievērojams uzplaukums vērojams pārtikas ražošanā, kas kļuvusi par valstī reklamētās importa aizvietošanas politikas simbolu. Lielākajā daļā apakšnozaru ražošanas apjomu kāpums pērn sasniedza divciparu skaitļus (vai rādītājus, tuvus tiem), ne tikai sedzot pašas Krievijas pieprasījumu, bet arī ļaujot ievērojami palielināt pārtikas eksportu. Naudas izteiksmē lauksaimniecības produktu eksports no Krievijas pērn sasniedza 20 miljardus ASV dolāru (17,91 miljards eiro), gandrīz izlīdzinoties ar pārtikas preču vai to ražošanai nepieciešamo izejvielu importa izmaksām, kas pērn tiek lēstas 23-24 miljardu dolāru apmērā. Vēl tikai pirms dažiem gadiem nozares ieņēmumi no eksporta atradās aptuveni 10 miljardu dolāru robežās, bet izdevumi par importu pārsniedza 50 miljardus dolāru gadā.
Par galvenajiem izaugsmes iemesliem uzskata plašu valsts atbalstu nozarei, zemo rubļa kursu, Maskavas pret Eiropas Savienību noteiktās pretsankcijas, kā arī tā dēvētā padomju lauksaimniecības mantojuma sakārtošanu. Gaidāms, ka šogad turpināsies nozares izaugsme un ieņēmumi no eksporta beidzot pārsniegs izdevumus par importu, aizvien redzamākiem kļūstot importa aizstāšanas programmu rezultātiem arī tajās lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības jomās, kurās tehnoloģisko ciklu dēļ nav iespējama ražošanas jaudu kāpināšana īsā laikā, piemēram, piena vai gaļas lopkopībā. Turklāt Maskava strauji palielina savu daļu daudzu par stratēģiski svarīgiem uzskatītu pārtikas produktu starptautiskajos tirgos. Krievija, kura vēl nesen bija pasaules otra lielākā (aiz Japānas) gaļas un gaļas produktu importētāja, pērn ielauzās pasaules lielāko putnu gaļas eksportētāju pirmajā desmitā, kā arī pievienojās cūkgaļas eksportētāju skaitam.
Laikraksts The Wall Street Journal paredz, ka šogad Krievija kļūs par pasaulē lielāko kviešu eksportētāju, apsteidzot tradicionālās šīs jomas līderes ASV un Kanādu. Kā norāda izdevums, gaidāms, ka Krievija šogad eksportēs 23,5 miljonus tonnu kviešu, kamēr ASV un Kanāda - attiecīgi 21,8 un 20,5 miljonus tonnu. Salīdzinājumam - 2015. gadā ASV eksportēja 24 miljonus, Kanāda - 23,4 miljonus, bet Krievija - 20,3 miljonus tonnu kviešu. Jāņem vērā, ka iepriekšējos gados kvieši veidoja vairāk par 90% visa labības eksporta no Krievijas, bet 2015. gadā šis rādītājs nokritās zem 80%, pieaugot citu graudaugu eksporta apjomiem. Labības eksportu īpaši sekmē zemais rubļa kurss, kuram pateicoties Krievijas ražotāji spējīgi piedāvāt līdzsvarotu cenu un kvalitāti. Tieši šā iemesla dēļ Krievijas kvieši iekļuvuši Meksikas tirgū, tāpat, neraugoties uz nopietnām problēmām Maskavas un Ankaras attiecībās, turpinās eksports uz Turciju, otru lielāko Krievijas labības importētāju aiz Ēģiptes. Kā norāda aģentūra Reuters, Turcija turpina pirkt Krievijas kviešus, jo tie ir lētāki par piedāvājumu no Francijas (lielākās labības eksportētājas Eiropā) vai Ziemeļamerikas, bet Ukrainas kvieši par aptuveni līdzīgu cenu ir zemākas kvalitātes.
Dažādie blakus efekti
Importa aizstāšanai pārtikas nozarē gan ir arī blakus efekts, jo vietējā tirgū parādījies liels skaits zemas kvalitātes produktu, kas tiek gatavoti no apšaubāmām un parasti importētām izejvielām. Par šīs tendences simbolu kļuvis siers un siera produkti, kuros plaši tiek izmantota augu, it īpaši palmu, eļļa. Šādu izejvielu izmantošana nav korekta, taču ražotāji izmanto gan valsts labvēlību pret nozari, gan faktu, ka cīņas ar birokrātiju un korupciju ietvaros ievērojami samazināts dažādu pārbaužu skaits Krievijas uzņēmumos. Tāpat nav mazsvarīgi, ka Krievijas iedzīvotāji krīzes apstākļos sākuši taupīt uz pārtikas izdevumu rēķina, cenšoties izvēlēties lētākus vietējā ražojuma produktus.
Vienlaikus jāpiebilst, ka tirgū parādās arī liels skaits augstas kvalitātes produktu, kas visbiežāk top nelielos uzņēmumos vai zemnieku saimniecībās, tāpat atdzimst, lai arī mazos apjomos, savulaik izslavētie klosteru ražojumi. Šo iemeslu dēļ Krievijai tiek prognozēta ievērojama vieta tā dēvētajā vietējo ražotāju jeb mājražotāju pārtikas pasaulē. Ar angļu valodas vārdiem craft food (burtiski - amatnieku pārtika) zināmā tendence, ar kuru saprot dažādu vietējo un tradicionālo produktu ražošanu nelielos uzņēmumos un tirgošanu vietējā mērogā, vēlams, uzturot atgriezenisko saiti ar pircējiem, kļuvusi par simbolu pretestībai pret lielo, starptautisko korporāciju dominēšanu gan pārtikas, gan citos tirgos, un Krievija, pateicoties strauji pieaugušajai interesei par vietējā ražojuma produktiem, ir valsts ar vienu no straujākajiem craft food izaugsmes tempiem pasaulē. Lai arī skeptiķi norāda, ka reālā mājražotāju tirgus daļa Krievijā atpaliek no viņu kolēģu panākumiem rietumos, bet procentuāli iespaidīgais kāpums daudzās produktu grupās kļuvis iespējams, tikai pateicoties ļoti zemajiem atskaites rādītājiem, nevar noliegt, ka, piemēram, nelielās vietējās alus darītavas īsā laikā aizņēmušas aptuveni sesto daļu Krievijas tirgus un ka pieprasījums pēc vietējo zemnieku saimniecību produktiem, neraugoties uz augstajām cenām, pārsniedz piedāvājumu.
Noliktavas un loģistika
Pastāv gan arī nozares attīstību bremzējoši faktori, un ne velti uzreiz pēc importa aizstāšanas programmas uzsākšanas par Krievijas lauksaimniecības ministru tika nozīmēts Aleksandrs Tkačovs, bijušais Krasnodaras apgabala gubernators un Soču olimpisko spēļu organizācijas komitejas vadītājs, kurš vienlaikus pats ir viens no lielākajiem valsts lauksaimniekiem (oficiāli, protams, ministrs ar lauksaimniecību nenodarbojas, to dara viņa ģimenes locekļi). A. Tkačovam ir prasmīga administratora un organizatora slava, un pat kritiķi spiesti atzīt, ka viņa darbība ministra postenī pagaidām vainagojas panākumiem. A. Tkačovs panācis īpašās labvēlības režīmu lauksaimniekiem un pārtikas ražotājiem, tajā skaitā kredītu piešķiršanu nozarei par zemām procentu likmēm un ar citiem atvieglotiem nosacījumiem, kā arī sācis īstenot vērienīgu plānu, kura ietvaros visā Krievijā tiek būvētas pārtikas preču noliktavas un loģistikas centri.
Kā veiksies ar plāna īstenošanu, pagaidām nav skaidrs, taču līdz šim tieši atbilstošu noliktavu trūkums, kā arī katastrofāla loģistika bijušas galvenās problēmas vietējo ražotāju ceļā. Savas noliktavas pagaidām varējuši atļauties galvenokārt tikai lielie ražotāji, noliktavu ierobežotās pieejamības dēļ nav iespējama daudzu produktu uzglabāšana vēlākai pārdošanai, un tos nākas tirgot par zemām cenām sezonas laikā, bet vēlāk importēt jau par daudz augstākām cenām. Klasiska ir situācija, kādu pērn piedzīvoja Krievijas kartupeļu audzētāji. Lai arī kartupeļu raža bija par diviem miljoniem tonnu lielāka nekā gadu iepriekš, daudzi ražotāji noliktavu neesamības dēļ sezonas laikā bija spiesti izpārdot kartupeļus par ļoti zemām cenām vai pat vispār nespēja tos pārdot, bet februārī Krievijas lielveikalu plauktos jau atkal netrūka importa kartupeļu. Vienlaikus tiek apgalvots, ka jau šogad šī problēma tiks novērsta, kamdēļ tiek cerēts uz vēl lielāku kartupeļu ražu nekā pērn.
Situācija, kad tikai lielās kompānijas var atļauties transportēt zivis un jūras produktus no Krievijas Tālajiem Austrumiem uz valsts centrālo daļu, bija novedusi pie Krievijas jūras produktu trūkuma veikalu plauktos. Daudziem Tālo Austrumu zvejniekiem izdevīgāk ir dažādos veidos pārdot lomus Japānas, Dienvidkorejas vai pat Ķīnas uzpircējiem, jo saviem spēkiem nogādāt tos līdz pircējiem viņi nespēj, bet nedaudzās lielās kompānijas piedāvā ļoti zemas cenas. Varas iestādēm nākas cīnīties ar milzu apmērus sasniegušo jūras velšu kontrabandu un attīstīt loģistikas pakalpojumus.