Jau pirms vairākiem gadiem bija dzirdami pareģojumi, ka pasaulē notiks ģeopolitiskās cīņas par izsīkstošajiem dabas resursiem. Tagad vērojamā sacensība par Arktiku liecina, ka šīs prognozes sāk piepildīties.
Kā zināms, Arktika ir teritorija ap Ziemeļpolu, kas aizņem 30 miljonus kvadrātkilometru jeb vienu sesto daļu zemeslodes un aptver visas 24 laika zonas. Pretēji bieži sastopamajam priekšstatam Arktika nav neapgūta teritorija. Pirmie cilvēki tur dzīvojuši jau pirms 10 000 gadu. Tagad Arktikā ir aptuveni 3,7 miljoni iemītnieku, kas pārstāv desmitiem dažādu vietējo tautu, kultūru un valodu.
Ar ko Arktika ir interesanta un nozīmīga? Ar tās tīro vidi un neparasto dabas resursu bagātību - minerāliem, zivīm, bioģenētiskajiem resursiem, bet galvenais - tiek lēsts, ka Arktikā varētu būt līdz pat trešdaļai pasaules neizpētīto naftas un gāzes resursu. Reģions piedāvā grandiozas ekonomiskās perspektīvas. Satraucošais fakts, ka globālās sasilšanas dēļ strauji kūst Arktikas ledāji, vienlaikus rada jaunu jūras ceļu iespējas. Pirmie izmēģinājuma braucieni apliecina teorētiskos aprēķinus, ka caur Arktiku ceļš no Eiropas līdz Āzijai ir par 40% īsāks, līdz ar to finansiāli daudz izdevīgāks. Starp citu, varbūt savā ziņā arī drošāks, jo apiet pirātu pilno Adenas līci. Vienlaikus eksperti tomēr uzsver, ka šajos ceļos glābšanas iespējas ir ierobežotas, nav sastādītas pilnīgas šo ūdeņu kartes un visapkārt ir leduskalni.
Eiropai Arktika vispirms nozīmētu jaunus enerģijas avotus un to piegādes ceļus, kas tieši sasaucas ar ES enerģētiskās neatkarības prioritāti. Latvijai, piemēram, iespēja iegādāties naftu un gāzi no Grenlandes, nevis tikai no Krievijas, būtu ļoti ievērojams ieguvums.
Otrkārt, Arktika nozīmē arī apjomīgas komerciālās iespējas - sākot ar zivju tirdzniecību un bioģenētisko resursu izmantošanu un beidzot ar jūras ceļiem. Nākotnē jaunie jūras ceļi varētu virzīties arī uz ES ziemeļvalstīm un Baltijas jūru, kā arī, protams, pretējā virzienā.
Visbeidzot, Arktika paver plašas izpētes iespējas, kā arī Eiropas zinātnes un inovāciju attīstību. Joprojām nav zināms nedz precīzs resursu apjoms Arktikā, nedz arī to apguves un izmantošanas izmaksas savienojumā ar vides aizsardzību. Klātbūtnes un ietekmes nodrošināšana Arktikā ilgtermiņā nozīmē papildu iespējas tehnoloģiju un inovāciju attīstībā, tātad - konkurētspējas paaugstināšanu un valstu straujāku ekonomisko attīstību.
Uz Arktikas teritoriju attiecas vairāki starptautiskie normatīvie akti, taču tās līdzsvarotas attīstības un vides aizsardzības jautājumu risināšanai 1996. gadā ar Otavas deklarāciju tika nodibināta Arktikas Padome (AP). Padomes dalībvalstis ir tās, kam ar Arktiku ir jūras robeža: Kanāda, Dānija un Grenlande, ASV, Krievija, Somija, Īslande, Norvēģija un Zviedrija. Bez šīm valstīm ir arī tā sauktie pastāvīgie dalībnieki - vairākas vietējo iedzīvotāju apvienības. AP darbojas arī novērotāji, kas var būt gan valstis, gan starpvaldību organizācijas un nevalstiskās organizācijas. Eiropas Parlamenta Ārlietu komiteja nupat decembrī pieņēma ziņojumu par Tālajiem Ziemeļiem, kurā iezīmēja Eiropas Savienības virzību uz pastāvīgā novērotāja statusu AP kā vienu no Savienības prioritātēm.
Eiropieši gan nav vienīgie, kas apzinājušies Arktikas lielo potenciālu. Uz novērotāja statusu AP ir pieteikušās arī Ķīna, Itālija, Japāna, Singapūra un Koreja, bet sīvākā cīņa risinās par tiesībām uz atsevišķām Arktikas teritorijām un resursiem. 1982. gada ANO Jūras tiesību konvencija nosaka, ka jebkura valsts var prasīt savas ekonomiskās zonas palielināšanu, ja tā spēj pierādīt, ka tās kontinentālais šelfs (valsts sauszemes daļas zemūdens turpinājums) iziet ārpus ekonomiskās zonas robežām, kas ir 200 jūras jūdzes jeb 370 kilometru no krasta. Uz tās pamata Krievija, piemēram, cenšas pierādīt, ka Lomonosova un Mendeļejeva zemūdens grēdas ir tās kontinentālā šelfa turpinājums. Ja tas izdotos, Krievijas ekonomiskā zona Ziemeļu Ledus okeānā paplašinātos par vairāk nekā miljonu kvadrātkilometru, bet naftas krājumi papildinātos par 75 miljardiem barelu, kas ir vairāk nekā visas Krievijas pašreizējās naftas rezerves kopā. Savas ambīcijas Krievija ar ierasto bravūru iezīmēja jau 2007. gadā, Ziemeļpolā novietojot Krievijas valsts karogu un paziņojot: «Arktika pieder krieviem.»
Uz teritorijām Arktikā pretendē arī ASV, Kanāda, Grenlande un Norvēģija. Pēdējā tikai pērn beidzot atrisināja 40 gadus ilgušo konfliktu ar Krieviju par robežām Barenca jūrā.
Jāpiebilst, ka ES jau vairākus gadus iesaistījusies Arktikā ar Ziemeļu dimensijas politiku, sadarbības projektos Barenca jūras reģionā, kā arī, īstenojot stratēģiskās partnerattiecības, - ar Kanādu, ASV un Krieviju. ES nevar pretendēt uz Arktikas teritorijām, taču varam nodrošināt savu ietekmi reģiona apgūšanā. Arktikas resursu izpētei un ieguvei ir nepieciešama ekspertīze, jaunākās tehnoloģijas un lieli finanšu līdzekļi, kas nav vienas valsts iespējās. Lai panāktu lielāku ietekmi, ES ir nepieciešama daudz aktīvāka un koordinētāka Arktikas politika. Tieši tāpēc EP Ārlietu komiteja savā ziņojumā aicina Komisiju veikt precīzu pētījumu par ES iespējām un stratēģiju Arktikā, kā arī ierosina īpašas Arktikas struktūras izveidi Eiropas Ārlietu dienestā.
ANO pagaidām nav apstiprinājusi nevienas valsts privileģētas tiesības Arktikā un, cerams, to nedarīs arī turpmāk. Arktikas potenciāls ir iespaidīgs, tāpēc svarīgi ir to apsaimniekot atbildīgi. Vides aktīvisti brīdina par smagām sekām, ko var izraisīt pārāk strauja un neapdomīga resursu izmantošana, kuģu avārijas tās tuvumā, bet, jo īpaši, - no atomkatastrofas, kādu var izraisīt peldošās atomelektrostacijas, kādas darbībai Arktikā būvē Krievija. Nevienas valsts teritorija nav tieši piesaistīta Arktikai, tāpēc tās vides aizsardzība un atbildīga apsaimniekošana ir visas cilvēces atbildība. Līdz ar to nav izslēdzama arī globāla līmeņa Arktikas pārvaldība.
* Eiropas Parlamenta deputāte (ETP/Pilsoniskā Savienība)