Nepaudiet savu viedokli, klusu pastāviet maliņā, pagrieziet sitienam otru vaigu, izliecieties, ka nekas nav noticis, necīnieties, palieciet par pelēko masu, neceliet augšā galvu, neejiet uz referendumu par krievu valodu kā otru valsts valodu, ignorējiet to - būtībā tieši ar šādu vēstījumu pēdējā laikā pie sabiedrības vēršas ne tikai Valsts prezidents Andris Bērziņš, bet arī vairāki tautā cienīti cilvēki. Protams, iemeslus šādai gļēvulīgai pozīcijai viņi ir atraduši visdažādākos, un tas brīžos, kad vieglāk ir nedarīt nekā darīt, vienmēr ir visvienkāršākais.
Taču jāsaprot, ka referendumi ir viens no instrumentiem, ar kuru palīdzību sabiedrība var paust savu viedokli par vienu vai otru valstī notiekošu procesu. Un situācijā, kad sabiedriskās domas pētījumi rāda - cilvēku neticība politikai un valsts varai tikai aug -, iedrošināt un aicināt viņus neiesaistīties ir ne tikai bezatbildīgi, bet arī tuvredzīgi. DnB pētījums Latvijas barometrs rāda, ka uz jautājumu, kādā veidā cilvēks var iegūt labklājību - vai tas vairāk ir atkarīgs no viņa paša vai arī to nosaka ārēji apstākļi -, vairākums respondentu izvēlējās otro variantu. Tas neapšaubāmi nozīmē tikai to, ka cilvēki jau tagad ir tik inerti, ka netic paši sev, un vienīgā izeja no šī vispārējā uzticības trūkuma strupceļa ir katram apjaust, ka tikai no viņa aktīvās rīcības ir atkarīgs, vai mūsu visu kopējā dzīve kļūs labāka. Turklāt spēja skatīties problēmai tieši acīs, nevis kautri noliektu galvu gaidīt, ka tā atrisināsies pati no sevis, ir viena no galvenajām pazīmēm, kas atbildīgu cilvēku atšķir no tāda, kuram viss vienalga.
Referendumā ir jāpiedalās. Un, to darot, jāatceras, ka tie, kuri iestājas par krievu valodu kā otru valsts valodu, šoreiz malā nepaliks. Viņi ies un vienoti rīkosies. Mēģinājums sakūdīt nepaust savu viedokli ir vērsts tieši pret tiem, kuri nevēlas mainīt valsts pamatus un atbalsta latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Tas nozīmē, ka šādā veidā neslēpti tiek vairots divvalodības atbalstītāju skaits un viņu rokās ieliktas ļoti spēcīgas kārtis. Pozīcija - es viņu politiskajās spēlītēs nepiedalos - ir tuvredzīga un bezatbildīga. Gan Vladimirs Lindermans, gan Nils Ušakovs labi saprot, ka krievu valoda šobrīd nekļūs par valsts valodu. Viņu brutālajam uzbrukumam Latvijas valstiskuma pamatiem ir daudz tālejošāki mērķi - ja latvieši paliks mājās pie televizora, referendumā aritmētiski uzvarēs divvalodības atbalstītāji. Un tas būs pirmais lielais solis krievu valodas pozīciju nostiprināšanā. Tāpēc šis ir brīdis, kad katram jāsaprot, ka tas, kādā mēlē runās mūsu bērni, ir tikai pašu rokās un neiešana uz referendumu nozīmē tikai vienu - atbalstīt latviešu valodas nozīmes mazināšanos un ilgtermiņā arī krievu valodu kā otru valsts valodu.