Es nevaru teikt, ka ZZS nozarē strādājusi slikti - galu galā par to liecina vēlētāju atbalsts viņiem. Cita lieta, ka tik ilgi aizsēdēties vienā ministrijā nav, ja tā var teikt, veselīgi. Un man liekas, ka varas maiņa ir bijusi ļoti veiksmīga, jo jaunajai ministrei, kura turklāt nav Vienotības biedre, ir lielāka pieredze valsts pārvaldē, lielāka kompetence nekā dažam labam publiski atpazīstamam Vienotības politiķim. Nav noslēpums, ka, ministrijā ienākot citai partijai, sākot no nulles, ir nepieciešams zināms laiks, lai izveidotos dialogs ar tur strādājošajiem, nozares nevalstiskajām organizācijām utt. Laimdotas Straujumas gadījumā viņai ir piecu gadu pieredze pašas ZM valsts sekretāres postenī, līdz ar to ir stabilitāte.
Labi, Straujumu saslavēji. Bet ko pati Vienotība vēlas mainīt nozarē?
Nosaukšu konkrētas lietas, kas izdarītas faktiski mēneša laikā. 2000. gadā tika radīts valsts uzņēmums Latvijas valsts meži (LVM). Tas bija pareizs lēmums, jo uzņēmums ir parādījis savu stabilizējošo lomu nozarē. Savukārt 2003. gadā tika pieņemts, manuprāt, nepareizs lēmums - politizēt šā uzņēmuma valdi. Nav noslēpums, ka vēl pirms mēneša LVM valdē bija četri profesionāļi un trīs ar politiskiem spēkiem saistīti cilvēki. Tas nav pareizi - politiķiem nav jāiejaucas uzņēmuma darbā. Un - mēs šos trīs cilvēkus atlaidām, turklāt nevis ielikām viņu vietās savējos, bet šīs vakances vienkārši likvidējām. Otra lieta ir radikāli izmainīts veids, kādā LVM ziedo līdzekļus. Te man jāpiebilst, ka es neatbalstu ideju valsts uzņēmumiem vispār liegt ziedošanas tiesības - ja tiem ir nauda, kādēļ lai tie neatbalstītu sabiedrībai vajadzīgas lietas. Cits jautājums, ka konkrēti LVM gadījumā līdzšinējā kārtība bija tāda, ka lēmumus par ziedojumiem pieņēma šaurs cilvēku loks ministrijā. Mēs uzskatām, ka ziedojumu piešķiršanas procesam ir jābūt caurskatāmākam un ministrijai tajā nav jāiejaucas. Attiecīgi ir panāktas vienošanās, ka LVM savu ziedošanas politiku turpmāk veidos, nepastarpināti strādājot ar nevalstiskām organizācijām ar labu reputāciju. Sporta jomā ar Latvijas Olimpisko komiteju, kultūras - ar Kultūrkapitāla fondu, sociālajā - ar ziedot.lv, Latvijas bērnu fondu un Latvijas samariešu apvienību.
Tas noteikti ir svarīgi, bet tā nu sanāca, ka jūs ministrijā ienācāt laikā, kad sabiedrībai par mežu nozari bija daudz asāki jautājumi - vai uzsāktā Mežu dienesta reforma ir pareiza, cik saudzīgi LVM apsaimnieko mūsu kopīgo mantu, vai netiek cirsts pārāk bezrūpīgi utt.
Taisnība. Mežu dienesta reforma, ko uzsāka Dūklavs, ir saņēmusi dažādus vērtējumus, tomēr esam secinājuši, ka nebūtu prātīgi to pārtraukt. Reforma ir jānoved līdz galam, un es ticu, ka ieguvumi būs - lielāks atalgojums palikušajiem un normāls tehniskais aprīkojums (transports, navigācija utt.). Ja šie nosacījumi būs, ticu, ka dienestā strādājošie tiks ar saviem pienākumiem galā arī tad, ja viņu atbildībā būs lielākas teritorijas.
Ja runājam par LVM, tad es diezgan rezervēti izturos pret ideju nodot visus valsts uzņēmumus, aktīvus vienas struktūras kontrolē. Jā, šāds modelis pastāv, zinu, ka tādu valdībai piedāvā arī Ekonomikas ministrija, tomēr LVM ir sava specifika. Ja nebūtu LVM stabilizējošās ietekmes, tad periodos, kad privātie mežu īpašnieki nav ieinteresēti pārdot kokmateriālus kokrūpniekiem, kokrūpniecībai Latvijā klātos krietni smagāk. Līdz ar to rūpīgi jāvērtē, vai ir vērts LVM «mest vienā katlā» ar Latvenergo, dzelzceļu utt.
Latvijā ir emocionāla attieksme pret zemkopību, pārtikas rūpniecību - daļa sabiedrības negatīvi vērtē šo resursu nonākšanu ārvalstnieku īpašumā. Un no ZM šajā kontekstā tiek sagaidīta kāda aktīva rīcība.
Piekrītu, ka sabiedrības interešu lokā ir process, ko var nosaukt «ārzemnieki uzpērk lauksaimniecības zemes un mežu». Un vienkāršu risinājumu te nav. Pats savulaik, strādājot Saeimas Tautsaimniecības komisijā, piedalījos aizlieguma ārzemniekiem zemi uzpirkt pagarināšanā. Praksē mēs redzam, ka tiek atrasti dažādi juridiski korekti veidi - caur trasta līgumiem, juridiskām personām, lai šos ierobežojumus apietu. Un var saprast arī to pārdevēju pusi, kurai visu Latvijas ekonomisko grūtību kontekstā bija liels stimuls savu zemi par labu cenu pārdot. Man šķiet, ka ar aizliegumiem vien te daudz nepanāksim - esam ES dalībvalsts, brīva kapitāla kustība utt. Labāks risinājums būtu atbalstīt tos Latvijas lauksaimniekus, kuri paši vēlētos zemi iegādāties papildus, bet kuriem šim mērķim pietrūkst naudas. Līdz ar to valsts var palīdzēt, sagādājot mūsu zemniekiem kredītresursus ar pievilcīgu procentlikmi.
Tikai, kad aizvadītajā nedēļā Saeimas plenārsēdē ZZS šo priekšlikumu virzīja, Vienotība to draudzīgi «noairēja»...
Nu jā, tas ir tipiski opozīcijai, kad budžeta pieņemšanas process tuvojas noslēgumam prasīt 30 miljonus zemes iegādes programmai, nepasakot, kam tad šādu summu ņemam nost. Tas nav konstruktīvi. Citiem vārdiem sakot, pati ideja ir pareiza, un jācer, ka tās īstenošanu mēs varēsim uzsākt 2013. gada budžetā.