Ar talkām vidi izglābt nevar. Arī tas, ka vienā gadā savāc vairāk atkritumu nekā iepriekšējā, nav laba zīme. Esam par to runājuši ar kolēģiem, un uzskats nav visiem vienāds. Daži domā, ka nav pareizi organizēt talkas drazu vākšanai, ko izmetuši citi, no kuriem daļa šādās talkās nav piedalījusies un nepiedalīsies.
Vismaz ir cerība, ka talcinieki vairs nepiemētās vidi paši.
Tas šādas talkas arī attaisno. Ja talkas dalībnieku skaits ar katru gadu aug, tad var sekot vēlamais rezultāts. Par tiem, kas talkās nevis vienkārši izklaidējas, bet tiešām tos gružus arī vāc, ir pamats domāt, ka viņi tos vairs zemē nemetīs un neļaus to darīt arī citiem. Lai gan tam vajadzīgs īpašs raksturs, tāds kā vides inspektoram, jo ne katrs spēj otram pieiet klāt un kaut ko prasīt.
Es piedalījos talkā Ķemeru nacionālajā parkā, un mēs savācām iespaidīgu apjomu. Bet es eju un jūtu, ka zem sūnu kārtas ir iepriekšējo desmit un divdesmit gadu gruži, kas nav vākti, kas vairs nav pat redzami. Vēl pēc 20 gadiem tie būs jau iekļāvušies vidē un savu, piemēram, ķīmisko kaitējumu zaudējuši noteikti. Šāds iepriekšējo gadu uzkrājums ir diezgan liels, un galvenais ir tādu nepieļaut turpmāk.
Mēdz domāt, ka Latvijā samērā labs vides stāvoklis ir tāpēc, ka mums ir slikti attīstīta lauksaimniecība un ražošana.
Manuprāt, labs vides stāvoklis Latvijā ir tāpēc, ka mums ir drusku vairāk par diviem miljoniem iedzīvotāju. Nīderlande ir daudz mazāka, turklāt tur nereti ir vietas, kur pat aitas ar sausām kājām nevar ganīties, un viņu ir apmēram 17 miljoni. Mums vajadzētu būt ideāliem apstākļiem. Un tomēr arī šie mūsu divi miljoni, no kuriem, es pieļauju, kādi 20% «parūpējas», lai gruži būtu, vidi sabojā. Arī ražošana mums ir maza.
Tātad normālos apstākļos Latvijas vides patiesā situācija nemaz tik laba nebūtu?
Mans viedoklis ir, ka, paaugstinoties labklājībai, aug arī iespējas ietekmēt iedzīvotāju apzinīgumu. Tāpat kā labāka ekonomika nozīmē arī labāku dzīves līmeni, veselības aprūpi un zemāku jaundzimušo mirstību. Paradoksāli: mums ir viens no labākajiem vides stāvokļiem, bet lielākais zīdaiņu mirstības līmenis Eiropā. Vajadzētu būt otrādi, tomēr tas ir cieši saistīts ar cilvēku materiālo nodrošinātību un valsts attīstību. Arī Āfrikā ir skaista vide, un tūristi brauc skatīties savvaļas dzīvniekus. Tas viss ir skaisti, bet diemžēl bērnu mirstība un slimības paņem savu. Attīstībai ir liela nozīme.
Vai vides inspektoru nelielais skaits pašlaik ir jūsu dienesta galvenā rūpe?
Galvenā rūpe ir, kā ar šo nelielo skaitu - gada laikā dienesta štats ir samazināts gandrīz uz pusi - padarīt to pašu darba apjomu. Tos, kurus varbūt arī varēja atlaist, atlaidām jau pirms gada, bet budžets un uzstādītais uzdevums samazināt noteiktu skaitu lika tomēr ķerties arī pie tiem, kurus normālos apstākļos nekad neatlaistu. Bet palikuši ir tiešām labākie. Pašlaik cilvēki arī ļoti novērtē, ka vispār ir darbs, un ļoti cenšas, tāpēc arī neliels inspektoru daudzums ar darbu tomēr tiek galā.
Galvenais uzsvars ir uz aktualitātēm: sūdzībām, avārijām un bīstamajiem atkritumiem, ko esam izvirzījuši par prioritāti. Bīstamo atkritumu apsaimniekošana ir dārgs pasākums, jo tie ir jāattīra un jāutilizē, un Latvijā ir diezgan daudzas kompānijas, kas ar atkritumu savākšanu nodarbojas - apmēram 1000 savākšanas punktu. Valsts ir izveidojusi sistēmu, kurā šiem uzņēmējiem tiek dotas nodokļu atlaides, uz ko pieteikušies ir daudzi, tomēr iepriekšējos gados esam secinājuši, ka viena daļa to dara formāli, tikai uz papīra. Mūsu darbs ir kontrolēt, vai šāds pieņemšanas punkts ir un vai atkritumi tiek pieņemti un atbilstoši apstrādāti.
Ne tikai bīstamie, bet arī sadzīves atkritumi patlaban ir samazinājušies, jo cilvēki pērk tikai nepieciešamāko un to, ko var izlietot, arī izlieto, nevis izmet laukā, kā tas bija vēl pirms trim gadiem. Daudziem atkritumu apsaimniekotājiem biznesa sarukums par 30% ir kritisks, un cīņa par tirgu ievērojami saasinās. Agrāk, piemēram, viņi nenāca pie mums sūdzēties cits par citu. It kā jau mums tas ir par labu, bet ne vienmēr sūdzības ir pamatotas. Tas vairāk ir konkurences cīņas rezultāts, un tā ir diezgan skarba, jo visiem nepietiek. Būvnieki, kuriem arī ir slikti, tomēr var pārcelt darbību kaut vai uz ārzemēm, bet atkritumu apsaimniekotājiem nav, uz kurieni iet, jo tirgus ir aizpildīts.
Šogad soda naudās dienests ir iekasējis pāri par 33 tūkstošiem latu. Vai krīzes laikā arī šī nav viena no prioritātēm?
Sodīšana nav mūsu prioritāte. Malu zvejnieku un makšķerēšanas noteikumu pārkāpēju tiešām kļuvis vairāk, bet liela daļa to dara vienkārši tāpēc, lai papildinātu savu pusdienu galdu. Ja es šeit nestrādātu un man nebūtu jāpārstāv noteikta attieksme, tad mans personīgais uzskats būtu, ka Latvijā ar mūsu nedaudzajiem iedzīvotājiem un daudzajām upēm un ezeriem makšķerēt nevajadzētu liegt nevienam. Labi, ka ir atlaides un makšķerēšanas kartes nevajag, piemēram, bērniem. Galveno kaitējumu jau nodara ar tīkliem, žebērkļiem un strāvu. Ir jau gudrinieki, kas, makšķerējot ar ūdām, noķer vairāk, nekā ar tīklu, un to ir grūti izkontrolēt, jo viņi slēpjas aiz makšķerēšanas kartēm.
Iespējams, ka pēc bargās ziemas malu zvejnieku daudzums samazināsies, jo ezeros zivju noteikti būs mazāk. Sevišķi Latgalē, kur malu zvejniecība ir izplatīta. Es domāju, ka nelegālā zveja varētu samazināties, jo samazinājies ir arī iespējamais loms, lai gan risks tikt pieķertam un sodītam ir tāds pats.
Par ēnu ekonomikas lielumu Latvijā ir dažādas aplēses. Cik daudz tirgū ir nelegālās zivis?
Neriskēšu teikt. Jo ir grūti noteikt, kura zivs noķerta legāli un kura - nelegāli. Bet tādas noteikti ir, jo mūsu jūras inspektori atklāj tonnām nelegālo zivju, un kaut kur jau tās aiziet.
Vai tādu daudzumu vispār iespējams pārdot svaigu vai tomēr konservē?
Nav izslēgts. Varbūt to pat nevarētu skaļi teikt, jo tas met ēnu uz pārstrādes uzņēmumiem, bet ja mūsu inspektori kuģī atrod dubulto tilpni ar desmit tonnām mencu, tad tas tomēr ir nopietns apjoms, ko nevar vienkārši tā izplatīt. Šādus apjomus atrod laiku pa laikam. Nereti gan sūdzības aiziet līdz administratīvajai tiesai, apstrīdot daudzumu, pieļaujamo svara kļūdas procentu vai to, ka zivis bijušas ķidātas vai neķidātas.
Šogad jūs esat sodījuši 446 pārkāpējus. Tas tomēr izskatās pēc veselas industrijas.
Tā var šķist, bet tur ir arī nenozīmīgi pārkāpumi. Iespējams, ka mums arī sodi vietām būtu jāsabalansē.
Lielāki vai mazāki?
Sabalansētāki. Viena lieta ir, ja jūrā nozvejo un nedeklarē tonnas zivju. Bet par mazizmēra samu, līdz 30 centimetriem garu, ir jāmaksā sods 100 latu. Ja tā nav pareizā sezona, tad 300 latu. Un ja viņš tādus ir noķēris trīs? Protams, ka tas cilvēks izmisīgi centīsies darīt jebko, lai viņu nepieķertu.
Lielas aizdomas par nelegālo zivju noietu diemžēl krīt uz Rīgas Centrāltirgu. Vai tā administrācija, jūsuprāt, ir izdarījusi visu nepieciešamo, lai mazinātu iespējas tur realizēt nelegālas izcelsmes preci?
Pašlaik ar tirgus administrāciju sevišķi ciešu kontaktu Valsts vides dienestam nav. Bet mēs saviem reidiem tirgos piesaistām municipālo vai Valsts policiju. Viena lieta ir kontrolēt aizsargājamo augu tirdzniecību, kur pārsvarā darbojas tantiņas vai pārpircēji. Bet nelegālo zivju tirgū apjomi ir citi, un pretinieki ir nopietnāki. Pēdējā laikā samazinājumu dēļ tirgi diemžēl tiek kontrolēti vājāk, un tur ir nepieciešami arī priekšdarbi, kur ko kontrolēt un meklēt. Vienkāršāk ir, ja konstatē pārdošanā zivis, kuru zveja pašlaik nav atļauta. Bet arī tad pārdevējs dažreiz var teikt, ka izņēmis zivi no saldētavas, kur tā stāvējusi mēnesi un attiecīgi ir legāla. Šādi iebildumi ir parasti, un mūsu uzliktos sodus mēdz apsūdzēt administratīvajā tiesā, kas prasa daudz laika un papīru blāķus. Inspektoriem iesaku, lai acīmredzamus pārkāpumus soda arī tad, ja nav pārliecības, vai izdosies tos pierādīt tiesā. Jo arī tam ļaundarim tiesa prasa zināmu laiku un līdzekļus, kas viņu atturēs vai aizkavēs nākamreiz.