Amsterdamā esmu kopš septembra savas maģistra programmas ietvaros. Nav tik ilgi, lai pilnībā iefiltrētos «dačiju» realitātē, bet arī ne tik maz, lai nesaprastu, kas raksturīgs šai kultūrai. Ēšanas paradumi joprojām ir lieta, ko es pat ar visu savu atvērtību nespēju īsti izprast.
Holandiešem nepatīk velti izšķiests laiks, līdz ar to ēšana un strādāšana notiek vienlaikus, - tāda lieta kā stundu garš pusdienu pārtraukums neeksistē. Labums - galvenokārt efektivitāte, jo, kamēr ar vienu roku tiek ēsts, ar otru iespējams kaut ko rakstīt datorā, risināt biznesa sarunu vai runāt pa telefonu. Sākumā tas šķiet mazliet nesaprotami un neētiski, taču jāņem vērā fakts, ka holandieši ir orientēti uz visu, kas ir efektīvs un ietaupa laiku vai naudu.
Otra lieta - pats ēdiens jeb pusdienas. Mana sākotnējā izmisīgā meklēšana pēc siltām pusdienām - kartupeļiem, gaļas un salātiem vai vismaz kaut kā līdzīga - cieta neveiksmi. Nīderlandē pusdienas nozīmē maizi un labākajā gadījumā arī zupu. Maize vispār šeit ir nacionālais ēdiens - tā tiek taisīta dažādos veidos - silta, auksta, cieta vai mīksta, ar sēklām un ogām, ar rozīnēm vai augļiem. Tās piedeva var būt jebkas - sākot no siera, salātiem, beidzot ar tunci, fileju, zivi vai vēl kaut ko kreatīvu. Šī kombinācija rada pusdienas. Nevarētu teikt, ka nav sātīgi, taču ļoti, ļoti... atšķirīgi.
Ļoti izplatīti ir ķīniešu ēdieni, ko var iegādāties gatavus līdznešanai, vai beļģu kartupeļi (vienkāršāk - frī kartupeļi), un tā var būt laba alternatīva, taču tas uzreiz nodod, ka neesi īsts holandietis. Runājot par kartupeļiem un to, ko mēs saprotam ar siltām un sātīgām pusdienām, šeit tās arī pastāv un ir ļoti garšīgas, tikai tiek klasificētas kā vakariņas (tiek ēstas laikā no sešiem līdz deviņiem vakarā reizē ar jaunāko ziņu skatīšanos). Nīderlandē ir ļoti iecienīts vakariņas ēst ārpus mājas.
Papildus populārajai maizei ļoti iecienīta vērtība holandiešiem ir kafijas dzeršana. Nav grūti atrast vietu, kur pasēdēt un lēni malkot kafiju, lasīt jaunāko avīzi vai vērot garāmgājējus, kā arī panašķēties ar tradicionālo Nīderlandes saldumu - ābolkūku ar putukrējumu, kas pēc nerakstīta likuma katrai sevi cienošai kafejnīcai ir jāgatavo pašai. Iecienīta te ir melnā kafija lielā, lielā krūzē, - esmu jau pieradusi pie šāda stila, un maza apjoma krūzīte jau sāk šķist daudz par mazu un neefektīvu. Ņemot vērā, ka pirms ierašanās Nīderlandē kafiju vispār nedzēru, tad šeit kafijas kultūra mani tā pārņemusi ar savu burvību un rīta nesteidzību, ka tagad nespēju iedomāties savus brīvdienu rītus bez tās blakus jaunākajam žurnāla vai avīzes atvērumam un arī bez sviestmaizēm.
Tā kārtīgi paēst mīlošais latvietis mainīja gan savus ēšanas paradumus, gan iepazina jaunus kārumus un garšas. Ir jābūt atvērtam pārmaiņām, tās padara dzīvi krāsainu un to papildina, sākot jau ar mazām lietiņām.