Tā ir ar likumu nodibināta institūcija, un tās uzdevums ir veidot visu augstākās izglītības procesā iesaistīto pušu pārstāvniecību, respektīvi, padome ir starpnieks starp valsts varu, augstākās izglītības institūcijām un sabiedrības interesēm. Padomi veido nominētas personas, kuras izvirza, piemēram, Rektoru padome, Studentu apvienība, arodbiedrības.
Pēdējo mēnešu «karstākā» tēma - augstākās izglītības programmu izvērtējums. Vispirms - kas bija šie vērtētāji?
Tie bija eksperti, kurus izvēlējās atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem. Jāuzsver, ka eksperti, kuri pārstāvēja tieši augstākās izglītības institūcijas, visi bija no ārzemēm. No Latvijas puses bija nozaru eksperti, kuriem nav darba attiecību ar kādu no vietējām augstākās izglītības institūcijām. Attiecīgi šādas ekspertu grupas - optimālajā gadījumā sešu cilvēku skaitā - ieradās konkrētās augstskolās vērtēt konkrētās programmas.
Kas šiem ekspertiem formulēja darba uzdevumu? Jo ir dzirdētas runas, ka darba uzdevums noformulēts neskaidri, mainīts utt.?
Pirmām kārtām to darīja Izglītības un zinātnes ministrija, gatavojot MK noteikumus. Tas, kas procesa laikā nāca klāt - un, cik noprotams, tagad izraisījis lielākās diskusijas - ir šo studiju programmu akreditācija. Minētie MK noteikumi tika pieņemti 2011. gada pavasarī, savukārt tikai 2011. gada augustā stājās spēkā augstskolu likuma grozījumi, kas paredz pāreju no studiju programmu uz studiju virzienu akreditāciju. Līdz ar to bija tikai loģiski, ka ministrija piekrita tam, ka mēs papildus sagatavojam metodoloģisko bāzi šai pārejai. Šobrīd diskusijas ir par to, cik lielā mērā un kā studiju programmu izvērtējuma informācija izmantojama studiju virzienu akreditācijā.
Programmas nu ir izvērtētas, kādi secinājumi?
Manā skatījumā tas ir objektīvākais vērtējums pēdējos 22 gados, jo vienā laika nogrieznī ir iegūta kopaina. Ekspertu grupa ir vērtējusi studiju virzienu x visās augstskolās, kas šo virzienu piedāvā, līdz ar to speciālistiem bija iespēja salīdzināt. Nav noslēpums, ka, ja vērtē vienu programmu, tad uz vērtēšanas brīdi šajā programmā var sakoncentrēt visu labāko... Otrkārt, svarīgi, ka par kvalitatīvām, ilgtspējīgām, tādām, kas var normāli attīstīties, atzīti gandrīz 70% programmu. 24% atzīti par tādām, kuru pastāvēšanai nav draudu, ja tiek veikti noteikti uzlabojumi. Nu, un tad ir 6% programmu, kuras...
Būtu slēdzamas?
Teiksim tā: attiecībā uz kurām būtu jāvērtē, vai ir lietderīgi turpināt valsts budžeta finansējumu. Pēc tam - slēgt vai neslēgt ir pašu augstskolu un koledžu ziņā.
Bija debates par to, ka ir vasara, nākamajiem studentiem it kā novērtējums būtu jāzina, novērtējums sākotnēji bija tāds slepens utt.
Galvenais iemesls tam, kāpēc AIP vairākums, ja neskaita pašu ministru, uzskatīja, ka rezultātu publiskošana ir atliekama, bija tas, ka nebija skaidrības, kā šie izvērtējumi tiks tālāk izmantoti. Joprojām nav skaidri studiju virzienu akreditācijas noteikumi, līdz ar to augstskola nevar jauniešiem, viņu vecākiem, sabiedrībai kopumā skaidri izstāstīt, kā programmu vērtējums tiks izmantots.
Valsts prezidents lika manīt, ka programmu novērtējumu uzskata par pārāk saudzīgu augstskolām.
Lēmums veikt novērtējumu radās pirms diviem gadiem, kad publiski tika paustas bažas - bija pat toreizējās Valsts prezidentes vēstule - par augstākās izglītības kvalitāti. Tātad tika izstrādāta un apstiprināta novērtēšanas metodika, darbs ir paveikts. Tagad atkal teikt, ka situācija esot patiesībā sliktāka, ir... kā lai korektāk saka ... nepareizi. Tagad ir nevis atkal jāmēģina atgriezties sākumpunktā, bet jāanalizē, ko tad eksperti ir pateikuši. Vadīties pēc savas subjektīvās pieredzes, iespaida par vienu divām programmām... Neaizmirsīsim, ka novērtētas ir 860 programmas. Kurš var apgalvot, ka viņam galvā ir priekšstats par tām visām? Tāda nav nedz manā, nedz jūsu, nedz ministra, nedz prezidenta.
Varbūt tas vienkārši bija mājiens politiskā līmenī, ka studiju programmu ir par daudz?
Iespaids ir tāds: ministrs, varbūt Reformu partija kopumā, vēl kādas politiskas grupas, uzskata, ka nepieciešams pārdalīt valsts budžeta līdzekļus augstākajā izglītībā. Ka līdzekļi jāsakoncentrē tur, kur jau ir labi rezultāti.
Bet vai tad tas nebūtu pareizi?
Kopumā jā. Tikai neaizmirsīsim, ka, veicot pārdali, ekspertu viedoklis var būt tikai viens no faktoriem. Ir jāvērtē, kur ieguldīti ERAF līdzekļi, kur ieguldīti ESF līdzekļi - un tie ir miljoni! Jo pliks fakts, ka kāda programma ir t. s. 3. grupā, var nozīmēt arī to, ka tā ir valstij vajadzīga, bet šobrīd diemžēl kvalitāte atpaliek, attiecīgi - tieši otrādi, tā ir jāstiprina.
Intervēja Andrejs Panteļējevs, sagatavoja Māris Zanders