Eiropas Savienības austrumu partnerības politikā vērojams nepietiekams progress, jo dažas uz austrumiem esošās valstis (Baltkrieviju, Azerbaidžānu) tā arī nav izdevies pārliecināt par demokrātisko normu iedzīvināšanu. Tomēr šādam viedoklim iespējams oponēt, liekot pretim sekmīgākus piemērus. Tas attiecas uz Gruziju, Moldovu un Ukrainu, lai gan saistībā ar pēdējās valsts nākotni ir iekrājies daudz nopietnu jautājumu. ES ar dažiem izņēmumiem (Polija, Zviedrija, Baltijas valstis) iespējams pārmest acīmredzamu kūtrumu šīs politikas realizēšanā, kam pamatā nepietiekama izpratne par to, cik nozīmīgi ir gūt panākumus šajā virzienā, arī pārspīlētā bijība pret Maskavas pretenzijām uz noteicošo ietekmi savā bijušajā valdījumā. Par ietekmi ir jācīnās, un tam nav jānotiek uzbāzīgā veidā, kas jau pamatos ir pretrunā ar demokrātijas garu, taču patiesai interesei ir jābūt pamanāmai. Tas ir svarīgi, jo mērķis ir drošāka nākotne. Jo ES vairāk demokrātisku kaimiņu, jo labāk ekonomiskajai un drošības videi. Tas nozīmē, ka pelēko zonu jeb minimāli integrētu valstu atrašanās pie austrumu robežas nav uzskatāma par labāko variantu. Tas šobrīd vislielākajā mērā attiecas uz teritoriāli vareno Ukrainu, kas platības ziņā pārsniedz pat Vāciju un Franciju. Šobrīd šī valsts pēc demokrātisko spēku zaudējuma beidzamajās prezidenta vēlēšanās ir atteikusies no iepriekš pasludinātā kursa uz NATO. Arī integrācija ar ES kļuvusi krietni vien lēnāka. Beidzamajā laikā palielinājies arī demokrātijas normu apdraudējums. Šādā situācijā atliek vienīgi pastiprināt spiedienu uz Ukrainas politisko vadību un palielināt dažādu misiju skaitu. Akcents liekams uz tuvējām parlamenta vēlēšanām, līdz kurām palikuši tikai divarpus mēnešu. Demokrātiski orientētajai sabiedrības daļai vajadzīgs atbalsts. Jāielāgo, ka eiropeisko vērtību pieņemšanai Ukrainā ir liels iespaids uz notikumiem Krievijā. Ja demokrātija nostiprināsies Ukrainā, tas var dot zināmus impulsus arī krievu sabiedrībai. Vladimirs Putins to saprot, tāpēc jau 2004. gadā ar lielām bažām skatījās uz oranžo revolūciju Kijevā. Un šobrīd dara visu, lai nekas tamlīdzīgs neatkārtotos arī viņa pārvaldītajā valstī.
ES pagaidām nav devusi arī pietiekami skaidrus signālus par Moldovu, kas beidzamajos gados pēc komunistu nostumšanas no varas spērusi vairākus sekmīgus soļus integrācijā ar ES. Kišiņevai un Briselei jāsameklē atbilde uz Maskavas testa jautājumu, vai Moldova gatava palikt neitrāla valsts nākotnē, pretī saņemot separātiski noskaņoto Piedņestru. Šādu notikumu virzību grūti iedomāties, jo Tiraspole uzreiz piedāvājusi izvietot savā teritorijā Krievijas militāro kontingentu. Moldovas eirointegrācijā netrūkst dažādu problēmu un šķēršļu, taču, atgūstot reālu varu pār gandrīz vai simtprocentīgi prokrieviski noskaņoto Piedņestru, to kļūtu vēl vairāk.
Par veiksmīgu ES austrumu partneri kļuvusi Gruzija, kur nozīmīgas parlamenta vēlēšanas notiks 1. oktobrī. Lielas eiropiešu novērotāju grupas nosūtīšana, iespējams, apstiprina pieaugušo izpratni par Gruziju kā svarīgu partneri Melnās jūras reģionā.