Pirmā dēļ mani gandrīz izslēdza no pamatskolas par amorālu uzvedību - tas notika stagnantajos padomju gados (lai arī vārdu «stagnācija» tolaik nevienam pat prātā nenāca lietot, apzīmējot cilvēku dzīvi). Es, apzinīgs pionieris, biju atļāvies bučoties ar keramikas pulciņa vadītāju, pieaugušu skolotāju, turpat parkā pie skolas - Rudbāržu pils - un tā, ka direktors to redz. Biju pamatīgi iemīlējies, tā ka pedagoģisko skandālu pat nemanīju, bet tracis esot bijis pamatīgs - skolotāja ciemata sabiedrības apzinīgākās daļas spiediena dēļ gandrīz izšķīrusies no vīra.
Otra vaļīgā epizode notika jau vēlāk, kad es kārtējo reizi «apkaunoju padomju jaunieša morālo stāju», - milicija mūs, maķenīt ieķērušu pārīti, pieķēra gluži plikus darām TO naktī gigantiskās skulptūras Strādnieks un kolhozniece pakājē, arī krūmos, toties gandrīz pašā Maskavas centrā.
Protams, žēl, ka man neatradās savs Pedro Almodovars, kurš varētu uzņemt talantīgu filmu Sliktā audzināšana, lai gan studiju gados teatrāļi (gitisieši) draudzējās ar kinošņikiem (vgikiešiem), jo abu radošo augstskolu kopmītnes atradās Miera prospekta un «jauno nekauņu» tusiņa vietas rietumnieciskās viesnīcas Kosmoss trasē, un mēs būtu viens divi pierādījuši, ka PSRS ir gan sekss - un vēl kāds! Padomju gados, manuprāt, pavisam niecīgs bija «komunisma cēlēju» skaits, toties miljoniem jauniešu jautri patērēja skābulīšus (nevis ostīja līmi vai strēba hiperneveselīgos ķīmiskos bundžiņkokteiļus), 26 stundas diennaktī diskutēja par dzīves jēgu un jēgu dzīvot, mācījās kā zvēri un vēl paspēja nodoties dažnedažādiem miesīgiem priekiem uz nebēdu, jo nebija vēl jādomā ne par AIDS, ne izdevīgām karjeras izaugsmes iespējām, ne labprātīgu emigrāciju labākas materiālās dzīves meklējumos. Un vārdi «garīgums», «patriotisms», «misijas apziņa» nešķita tukša skaņa, kurā 20 gadu vēlāk ērti tika ievietots viss, tikai ne tas, ko šie vārdi nozīmē pēc jēgas. Ak jā, un vēl - kopš jaunības es dievinu padomju tēlnieci Veru Muhinu, jo zem viņas lieliskā monumenta ar diviem muskuļotie dieviem man bija viens no foršākajiem one night stand (vienas nakts - red.) seksiem civilizācijas vēsturē, tiesa, šoreiz bez iemīlēšanās nelaimīgajām emocionālajām blaknēm.
Šos blēņu stāstus iz sava CV atcerējos, lasot www.satori.lv brīnišķīgo interviju ar pasaulslaveno Londonā dzīvojošo poļu sociologu Zigmuntu Baumanu. Kad žurnālists viņam taujā: «Vai jūs saprotat, kas ar mums un kas visapkārt notiek?», Baumans atbild: «To jau nekad tā smalki nesaprot.» Un ilustrē šo savu sajūtu ar virkni vēsturisku piemēru, kad cilvēki notiekošā jēgu ir spējīgi saprast tikai ar laika distanci. Tieši šī iemesla dēļ man derdzas tie manas paaudzes un drusku vecākie ļaudis, dažādas politiskās un viedokļu prominences ieskaitot, kas ar naidu aizslauka padomju laikus kā baisu, deģenerējošu sistēmu, okupācijas varas uzspiestu režīmu, it kā paši tajos nebūtu dzīvojuši un visai komfortabli un pārliecinoši kolaboracionistiski piedalījušies, vien klusītiņām pacietīgi veģetējuši kaut kur pagultē ar domām par neatkarīgo Latviju, kuru nu esam dabūjuši.
Bet tā jau tas ir - no komunistiem un padomju partokrātiem jaunkonvertējušies «katoļi» vienmēr būs svētāki pat par Romas pāvestu. Svētāki liekuļi.
Tāpēc es cienu mūsu «nacionālo dārgumu» gleznotāju Maiju Tabaku, kura nesen TV raidījumā 100 gramu kultūras, eleganti skaista un visa sarkanā kā skaudra pašlepnuma zīme, atļāvās pateikt, ko domā, - ka gan «tie» (padomju) laiki, gan «šie» Latvijas laiki ir brīnišķīgi, bagāti, pasakaini, jo «tik daudz kas notika un notiek un viss ir tikai tava paša izvēle, tava dzīve».