Ainars Bagatskis
Kas izšķīra spēles iznākumu?
Pašās beigās izšķīra viņu līderu [Karlosa] Arojo un [Hosē Huana] Bareas pieredze, kā arī daži veiksmes momenti, kad labi nostrādājām aizsardzībā, bet bumbu viņi savāca un ar atkārtotu uzbrukumu iemeta grozā. Tur arī radās tie pāris punkti, kuru mums galotnē pietrūka. Līdzīgu komandu spēlē Puertoriko nebija labāki, viņi bija veiksmīgāki. To septiņu punktu starpību viņi jau izveidoja beigās, kad mums nācās glābties, bet visa spēle gāja ļoti līdzīgi. Izšķīra sīkumi, un šoreiz tie bija pretinieku labā. Ir bēdīgi, jo mums bija iespēja, ko šoreiz neizmantojām. Komandā var just pārdzīvojumu, kas parāda, ka nevienam nav vienalga. Gribētos teikt, ka tā mums ir bijusi laba skola, laba pieredze.
Kādi bija uzstādījumi spēlei pret Puertoriko?
Grūti bija neredzēt pretinieku komandas vājās vietas. Tās uzsvēru jau pirms spēles. Tomēr viegli jau tās ir noteikt, bet ne vienmēr to tik vienkārši izdodas arī izmantot. Veids, kā Puertoriko spēlē aizsardzībā, ņemot vērā to, cik mēs esam kustīgi un agresīvi uzbrukumā, deva drošību par to, ka mums būs metieni. No tā, cik tie būs pamatoti un kāda būs realizācija, bija atkarīga spēle arī aizsardzībā. Tajā pašā laikā mums ar tik vāju precizitāti izdevās noturēt spēles rezultātu līdzīgu līdz pat beigām.
Vai bija kritumi spēlē?
Varu teikt, ka tīri iekritām tikai kādās trijās minūtēs no visas spēles, kad neiemetām nevienu bumbu uzbrukumā, daudz kļūdījāmies un viņi pretī iemeta. Vai arī netrāpīja, savāca bumbu un iemeta. Bija uzdevums nostrādāt katrā epizodē līdz galam. Teicu, ja nevaram paņemt bumbu, un viņi pēc tām gāja ļoti agresīvi, tad vismaz paceļam roku vai izsitam bumbu prom, vai arī uzsitam sodu. Brīžiem to izdarījām, brīžiem ne.
Kāpēc bija tik vāja precizitāte metienos?
Izdarītie metieni taču bija no brīvām pozīcijām, tāpēc nevienam nav pārmetumu par izdarītajiem metieniem. Tie bija situācijās, kad nevar nemest. Protams, centāmies spēlēt tā, lai metiens nebūtu pie pašas pirmās iespējas, un centāmies izdarīt spiedienu uz groza apakšu, kas arī kopumā tika darīts.
Vai neveiksmīgie pirmie metieni lika dažbrīd «noraustīties» pirms nākamajiem?
Tā bija. Arī pieredzējušie laiku pa laikam šādi «noraustās», tomēr starp viņiem un jaunajiem ir starpība, ka pieredzējušie pat pēc daudz garām aizmestiem metieniem vai kļūdām neapstājas un turpina darīt visu ar tikpat lielu pārliecību. Ticiet man, šādās spēlēs visiem laukumā ir liels uztraukums, tāpēc vienmēr uzsveru, ejot laukumā, nav jādomā, ir jāspēlē. Ja sāksi domāt, ka tik neaizmetu garām, tad tā arī notiks.
Mērķis turnīrā nav sasniegts, taču kādi ir ieguvumi?
Redzējām, ka varam sevi labi sagatavot tik īsā laika sprīdī, kāds bija atvēlēts pirms šī turnīra. Priecēja spēlētāju motivācija, neviens nebija jāskubina. Mums sastāvā bija pieci jauni spēlētāji salīdzinājumā ar pagājušā gada Eiropas čempionātu. Dažiem tās lomas bija specifiskas, taču viņi tās izpildīja. Mazāk šoreiz redzējām Ingu Jakoviču, taču arī viņam treneru kolektīvs redzēja plānu un vietu jau spēlē pret Serbiju.
Beigās jaunie, šķiet, izkonkurēja dažu labu pieredzējušo!
Tāda ir šī spēle, tā basketbolā notiek. Protams, tam bija savi iemesli. Vienmēr esmu teicis, ka treneriem nav jābaidās riskēt - tā ir daļa no mūsu darba. Pirms septiņiem gadiem sacīju, ka dosim iespējas jaunajiem spēlētājiem, un šo gadu laikā tas ir atmaksājies. Uzreiz jāpiebilst, ka nevienam no šiem puišiem vieta sastāvā nav tikusi dota avansā, visi to nopelnīja. Uz šo turnīru atbrauca ļoti sabalansēta, motivēta un dusmīga komanda. Iespēlējām gados jaunus spēlētājus un ieguvām vērtīgu pieredzi.
Vai jūs pārsteidza tas, cik labi šajā turnīrā sevi parādīja debitants Anžejs Pasečņiks?
Manuprāt, viņš nospēlēja tā tīri neko (ar smaidu). Tā bija treneru ideja iekļaut viņu kandidātu lokā un dot viņam iespēju sevi pierādīt, lai gan nebija daudzu, kuri viņam redzēja vietu pat paplašinātajā kandidātu sarakstā. Viņš sevi pierādīja gatavošanās posmā, viņam bija sava loma komandā, un viņš to izpildīja labi.