Jebkurai tiesiskai pasaules valstij būtu vienkārši zem pašcieņas mainīt likumu vienas personas dēļ. Tas būtu pret jebkādu izpratni par principiem, tiesiskumu un valsti. Latvijā valdības ministrs gatavo un valdošās koalīcijas deputāti ir gatavi balsot par likumprojektu tikai tādēļ, lai ieriebtu vienai personai, kas ir viņu politiskais pretinieks.
Visi to redz, bet tiesiskā izpratne ir tuva nullei. Prese, protams, ir sajūsmā. Likums pret Lembergu ir «tiesiskuma» lakmusa papīrs, kur var pozicionēties, neko nedomājot. Opozīcija šo likumdošanas murgu ar PR elementiem kaut kā izbalso. Baigā tiesiskuma sakāve - lasām virsrakstos. Tiek publicēti labo un slikto deputātu saraksti atkarībā no tā, vai viņi balsojuši «pareizi» vai «nepareizi», izejot no primitīvās izpratnes, ka labi ir viss, kas Lembergam ir slikti.
Valsts juristi skatās un klusē. Nav brīnums. Viņi klusēja pat tad, kad viena persona rīkoja valsts apvērsumu ar Rīkojumu nr. 2. Šausminājās savos birojos, bet neteica neko. Iespējams, arī tagad notiekošajā viņi saskata tikai lētu politisko cirku. Tomēr tā nav izrāde bez sekām, ja spēlējas parlaments.
Kopš, iespējams, kāda laikraksta redakcijā tika sacerēts epitets «smagos noziegumos apsūdzētais», izpratnē par to, kas ir tiesiskums, ir apmests kūlenis. Iepriekš tiesiskums nozīmēja, ka nevienu nevar notiesāt bez tiesas. Tagad atslēgas vārds ir «apsūdzētais», kas nozīmē, ka tiesa «tiesiskumam» nav vairs obligāta.
Aivars Lembergs tik tiešām ir Latvijas tiesiskuma lakmusa papīrs, kā to pareizi nosauca Edmunds Sprūdžs. Viņu nav iespējams notiesāt tik ātri, kā kādam gribētos. Jo tiesiskā valstī ir tiesa un tiesas process, kā to paredz likums.
Jo apsūdzēt var jebkuru par jebko. Uz aizdomu pamata. Katram var būt kāda kļūda, kas var tikt interpretēta kā likuma pārkāpums. Kriminālprocesu sākt ir tik viegli, ka to var izdarīt pret jebkuru un jebkurā laikā. Lēmums par kriminālvajāšanu nav apstrīdams, par to nevar iesniegt sūdzību pēc būtības un lūgt to pārvērtēt. Kriminālvajāšana Latvijā var vilkties bezmaz līdz mūža galam, jo ne tiesas, ne prokuratūra nekādus saprātīgus termiņus neievēro.
Tāpēc izcelt kriminālvajāšanu kā kritēriju tiesību ierobežojumiem ir augstākā mērā bīstami. Lai arī pastāv varas dalīšanas princips, tiesībsargājošās iestādes ir pārāk atkarīgas no politiskās varas, kas dala finansējumu. Kārdinājums izmantot kriminālvajāšanu, lai izslēgtu no spēles konkurentus politikā, ir pārāk bīstams demokrātiskai valstij. Un pastāv ļoti nopietnas aizdomas, ka Latvijā tas tiek izmantots. Labi, ka Saeimai šoreiz piemita kolektīvais saprāts un deputātu vairākumam izdevās šo priekšlikumu noraidīt. Tiesiskumam - bez pēdiņām - tas nāk par labu.