Taču jau 2008. gada decembrī noslēgtajā Latvijas valdības un Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) līgumā tika norādīts, ka privātajam sektoram var rasties nopietnas grūtības ar iepriekšējos gados uzņemto kredītsaistību izpildi. Šajā dokumentā Latvijas valdība apņēmās veicināt uzņēmumu un mājsaimniecību kredītu brīvprātīgu restrukturizēšanu. Pagāja pusgads, un vienošanās ar SVF papildinājumos tika ierakstīts, ka valsts varētu aktīvāk nostāties vismaz bez vainas vainīgo kredītņēmēju pusē, subsidējot aizdevumus mājsaimniecībām ar pārstrukturētiem hipotekārajiem kredītiem un stimulējot banku interesi par parādu atmaksas atvieglojumu piešķiršanu grūtībās nonākušajiem.
Iemeslus, kādēļ valdībai ne īpaši sekmējies ar kredītņēmēju aizsardzības programmas reālu iedzīvināšanu, nav grūti iedomāties. Banku zaudējumi ir milzīgi - pērn tie sasnieguši 773 miljonus latu, kavēto kredītu īpatsvars tuvojas 30%. Nošķirt ļaunprātīgos nemaksātājus no apstākļu upuriem ir sarežģīti. Kredītu subsidēšana prasītu nopietnus finanšu resursus, kuru valstij vienkārši nav, tas savukārt apgrūtina banku un kredītņēmēju interešu sabalansēšanu. Ņemot vērā šos apsvērumus, Finanšu ministrija jau teju padevusies un pieļāvusi iespēju kredītņēmēju atbalsta programmas vietā piedāvāt ko citu. Par laimi, premjers Valdis Dombrovskis (JL), šķiet, tomēr saprot, ka nu jau vairs nav īsti pamata uzskatīt, ka grūtības ar kredītu atmaksu radušās tikai nekustamo īpašumu spekulantiem. Viņš paziņojis, ka no Finanšu ministrijas tiek gaidīts aktīvāks darbs šīs programmas ieviešanā.
Valdībai kredītņēmēju aizsardzības jomā jāuzņemas racionāla, taču aktīva starpnieka loma. Arī tādēļ, lai kredītņēmēji, kuri grūtībās nonākuši ne savas vainas dēļ, nejustos pamesti vieni un neuzķertos uz populistiskiem solījumiem no sērijas - mēs panāksim, ka kredītņēmējs bankai atbild tikai ar ķīlu.