Tiesa gan, ja runājam par kopējo algu līmeni tieši Latvijā, tad tas aizvien ir ļoti zems ne tikai salīdzinājumā ar tā dēvētajām vecās Eiropas valstīm, bet arī salīdzinot ar kaimiņos esošo Igauniju. Lai arī atšķirība pamazām dilst, tomēr var paiet pat gadu desmits, līdz atalgojums Latvijā un Igaunijā varētu izlīdzināties, turklāt, kā norāda ekonomisko procesu zinātāji, šajā atpalicībā esam vainojami mēs paši Latvijā, jo pieejai ekonomisko procesu virzībā pietrūkst gribasspēka. Turklāt atsevišķu gadījumu pieredze vedina domāt, ka arī paši Latvijā strādājošo uzņēmumu īpašnieki, kā arī uzņēmumu vadības līmeņa darbinieki neizrāda vēlmi pēc papildu pasūtījumiem, tātad arī pēc lielākas peļņas, bet dod priekšroku saglabāt relatīvu stabilitāti un pieturēties pie «strādāsim tā, kā jau gadiem strādāts» filozofijas. Turpretī mūsu ziemeļu kaimiņi operatīvāk pielāgojas dažādām globālajām pārmaiņām, izmantojot tās savā labā.
Igaunijas atrāviens
Ne vienā vien Baltijas valstu apskatā, kas saistīts ar ekonomisko procesu virzību, secināts, ka Igaunijas iedzīvotājs ir turīgāks neatkarīgi no tā, runa ir par darba samaksu, ekonomikas lielumu uz vienu iedzīvotāju vai jaunu mājokļu iegādi. Vidējā neto darba samaksa Igaunijā ir apmēram pusotru reizi augstāka nekā Latvijā. Ja runājam par konkrētiem publiskie pieejamajiem skaitļiem, vidējais Igaunijā strādājošais «uz rokas» pagājušā gada ceturtajā ceturksnī saņēma 903 eiro, kamēr Latvijā un Lietuvā šis skaitlis sasniedza attiecīgi 622 un 585 eiro.
Ekonomikas eksperti šo situāciju skaidro ar to, ka Igaunija veiksmīgāk izmantojusi savu ekonomisko potenciālu, turklāt nav bijusi maznozīmīga arī draudzība ar kaimiņiem somiem. «Vērojamajās atšķirībās nav slēptu iemeslu. Igaunija ir spējusi straujāk kāpināt savu ekonomisko attīstību, veiksmīgāk veidojot nozares ar augstāku pievienoto vērtību. Igaunija vienmēr savā ekonomikas attīstības ciklā ir bijusi priekšā abām Baltijas kaimiņvalstīm. Protams, pēdējo gadu lēnīgā izaugsme, kas atpaliek no Latvijas veikuma, arvien vairāk ir likusi pētīt iemeslu, kā dēļ tās izaugsme atpaliek no dienvidu kaimiņa - Lietuvas. Tomēr primārie sarežģījumi šobrīd slēpjas eksportā, kas ieņem krietni lielāku lomu Igaunijas ekonomikā nekā Latvijas,» situāciju raksturo SEB bankas makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis. Viņaprāt, tāpat kā ekonomikā kopumā, arī algu jomā liela ietekme ir Somijas faktoram, kas ļāvis straujāk kāpināt attīstību un arī algu līmeni, taču pēdējā laikā ir bijis arī viens no izaugsmes bremzētājiem.
Grūti tuvoties
Komentējot potenciālās labklājības izmaiņas nākotnē, D. Gašpuitis secina - neskatoties uz to, ka Igaunijas izaugsme pēdējā laikā ir atpalikusi no Latvijas, pietuvoties atalgojumā neizdosies, vismaz pārskatāmā nākotnē pavisam noteikti ne. «Latvijai trūkst tempa un apņēmības, ko ieguldīt reformās, izlēmīgākā un skaidrākā ekonomikas attīstības virzībā, un nekas neliecina, ka notiks izmaiņas, lai šādas prognozes varētu izteikt. Citiem vārdiem, esam pārlieku lēnīgi un neizlēmīgi,» spriež SEB bankas eksperts. Viņš salīdzina statistiku ilgākā laika posmā. Vidējā alga 1992. gadā Igaunijā bija 35 eiro, Latvijā - 31. Savukārt 2000. gadā ziemeļu kaimiņvalstī vidējais atalgojums sasniedza 314 eiro, bet 2008. gadā jau 825 eiro, salīdzinājumā Latvijā attiecīgi - 213 eiro un 682 eiro. 2015. gadā Igaunijā vidējā alga bija 1065 eiro, kamēr Latvijā tā bija 818 eiro.
Eksperts norāda arī uz to, ka Igaunijas ekonomiskais atrāviens ir daudzu gadu attālumā, turklāt jāņem vērā, ka Latvijā ir krietni augstāka nevienlīdzība, kas nozīmē arī krietni plašāku problēmu loku nekā fokuss uz vidējā atalgojuma kāpumu. «Lai Latvija panāktu Igauniju desmit gados, mūsu valsts ekonomikai jāaug par 1,5 procentpunktiem straujāk nekā kaimiņvalstij ik gadu. Teorētiski tas ir iespējams, bet ļoti maz ticams bez reformām no valsts puses, kas veicinātu produktivitātes kāpumu un ilgtspējīgu izaugsmi. Ar esošajām institūcijām un uzņēmējdarbības vidi diemžēl nav pamata domāt, ka Latvija varēs ilgstoši augt straujāk nekā Igaunija vai Lietuva,» ekonomisko konjunktūru raksturo Swedbank vecākā ekonomiste Lija Strašuna. Viņa stāsta, ka pats plašākais iedzīvotāju ienākumu mērījums ir iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju, kur ietilpst ne tikai mājsaimniecību ienākumi, bet, piemēram, arī uzņēmumu peļņa. 2014. gadā Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju bija 60% no eirozonas vidējā (Lietuva - 70% un Igaunija - 71%), proti, par 15-16% zemāks iedzīvotāju ienākumu līmenis nekā kaimiņvalstīs. Tas lielā mērā skaidrojams arī ar mazāku produktivitātes līmeni. Respektīvi, kaimiņu sniegums lielā mērā skaidrojams ar to, ka viņu darbību gala rezultāts naudas izteiksmē ir vērtīgāks nekā Latvijā.
Jārada lielāka vērtība
Ja paraugāmies uz mūsu pētījumiem, kaut vai saistībā ar to pašu ēnu ekonomiku, tad tik būtiskas tās reālās labklājības atšķirtības Baltijas valstu iedzīvotāju starpā nemaz nav, respektīvi, ēnu ekonomika Latvijā ir daudz augstāka nekā Igaunijā. Daudzi uzņēmēji neslēpj, ka, viņuprāt, dažādu vadības procesu sakārtotība Igaunijā ir daudz augstāka nekā Latvijā. Savukārt procesu organizācijas sakārtošana ir aizmetnis tam, lai rastos pamats labklājības pieaugumam. Ēnu ekonomikas pētnieks Arnis Sauka norāda, ka tam, lai palielinātos iedzīvotāju ienākumi, būtisks faktors ir darbinieku produktivitātes pieaugums, līdz ar to uzņēmumi var nopelnīt vairāk un darbiniekiem izmaksāt lielākas algas. «Raugoties uz ekonomikas procesiem, es redzu, ka uzņēmumos, kuros ir ārvalstu investīcijas, produktivitātes līmenis ir augstāks. Viņi māk kvalitatīvāk izmantot gan kapitālu, gan cilvēkresursus. Tāpēc viena no lietām, ko vajadzētu pārskatīt vismaz kādai daļai vietējo uzņēmumu, ir kapitāla izmantošana, lai uzņēmumu darbu varētu padarīt produktīvāku, tādējādi nopelnot vairāk, kas savukārt varētu pozitīvi ietekmēt arī labklājību kopumā,» secina A. Sauka.
Lai arī līdz Igaunijas algu līmenim vēl tālu, no tautsaimniecības ekspertu prognozēm izriet, ka šogad plaisa starp ienākumiem Igaunijā un abās pārējās kaimiņvalstīs turpinās dilt. D. Gašpuitis teic, ka visās trijās Baltijas valstīs pirktspējas kāpums turpināsies, jo saglabājas tam labvēlīgi apstākļi. «Darba samaksas kāpums uzņēmis stabilu inerci, bet inflācija joprojām būs zema. Procentuālajā izteiksmē straujāko algu kāpumu varētu sagaidīt Lietuvā, kur šogad tas tiek prognozēts 7% apmērā. Latvijā tas varētu kāpt par 6%, bet Igaunijā - par 5%. Taču inflācija šogad Igaunijā tiek prognozēta nedaudz augstāka - 0,9%, kamēr Lietuvā un Latvijā tā būs zemāka, attiecīgi 0,3% un 0,2%,» SEB prognozes ieskicē bankas makroekonomikas eksperts.
Samērā līdzīgs skatījums uz potenciālajām izmaiņām ir arī Swedbank. L. Strašuna teic, ka straujāks vidējās bruto nominālās algas pieaugums prognozējams Latvijā un Lietuvā, sasniedzot apmēram 6%, bet Igaunijā tas varētu būt nedaudz lēnāks - ap 5%. Savukārt patēriņa cenu inflācija gaidāma tuvu nullei. Latvijai Swedbank prognozētā šā gada inflācija ir 0,2%, Igaunijā - 0,5%, savukārt Lietuvā tiek sagaidīts straujāks cenu kāpums, tāpēc prognozētā inflācija šim gadam patlaban ir 1,8%.