«Hasaka Sīrijā ir mana dzimtene. Tur palika visa mana ģimene. Visa! Mamma, tētis, citi radi. Arī draugi,» saka 26 gadus vecais frizieris, kurš Latvijā ieradās pirms pāris mēnešiem ar viltotu Čehijas pasi un tika notverts Rīgas ostā, kad viņš mēģināja doties tālāk uz Zviedriju. Džona ceļš uz Latviju ilga astoņas diennaktis - ar lidmašīnu no Sīrijas pilsētas Alepo uz Maskavu, Krievijā tika iegūta «jaunā pase», tālāk sekoja brauciens ar vilcienu uz Latviju. «Bija jābēg, jo mani gribēja iesaukt Sīrijas armijā, lai karoju Bašāra el Asada pusē,» saka jaunais vīrietis ar ogļmelnajām acīm un viegli cirtainajiem matiem. «Es esmu pret karu! Pret jebkuru karu! Es negribēju nogalināt un negribēju mirt pats,» tā Sīrijas kristietis raksturo vienīgo iespēju izdzīvot. Bēgt. Augšā uz Eiropas ziemeļiem. Kaut vai ar neīstiem dokumentiem.
Džona stāstīto tulko viņa vienaudzis Khaleds - sīrietis, kas Latvijā ieradās jau pirms sešiem gadiem, lai Rīgas Tehniskajā universitātē studētu inženierzinības. Pērn viņš devās uz Londonu, kur aktīvi piedalījies demonstrācijās pret notikumiem Sīrijā. Khaleds, kurš dzimis un audzis Damaskā, ar skarbumu atstāsta sava politiskā aktīvisma rezultātu: «Abas manas ģimenes mājas Sīrijā ir sagrautas, bet 68 gadus veco tanti smagi piekāva. Mani vajāja, man draudēja. Mans tētis jau sen bija opozīcijā šim desmitiem gadu ilgajam režīmam, viņš pameta valsti agrāk.»
Pašlaik Džons un Khaleds uzturas Ropažu novada Muceniekos Patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā. 26. oktobris un 3. novembris ir viņu dzīves pavērsiena datumi, kuros tiks nolemts, kas ar viņiem notiks tālāk. Viņi gribētu strādāt, jo vismokošākā ir bezdarbība un neziņa. Viņi gaida katru iespēju sazvanīties ar palikušajiem Sīrijā. Tas ir ne tikai dārgi, bet arī sarežģīti, jo sakari bieži pārtrūkst. «Tos tehniski nomāc,» skaidro spēkpilnie vīrieši.
Ieklausoties viņu valodas skarbi poētiskajā plūdumā, dzirdams, ka savas dzimtenes nosaukumu viņi izrunā kā «Sūrija». Abu vīriešu liktenis ir tiešām sūrs. «Mums nav kur atgriezties. Nevienam sīrietim nav māju, kur atgriezties. Paies seši septiņi gadi, līdz Sīrijā varēs atkal dzīvot. Katrs cilvēks mīl savu dzimteni. Mūsu dzimtene ir izpostīta,» saka Khaleds un pošas atpakaļ uz savu četrvietīgo istabiņu.
«Saasinoties situācijai karstajos punktos, patvēruma meklētāju plūsma uz Eiropu aug. Latvija gan nekad nav bijusi mērķvalsts - esam tranzītvalsts, caur kuru patvēruma meklētāji cer iekļūt «dziļāk» Eiropā, tad lūgt piešķirt patvērumu citās valstīs, piemēram, Zviedrijā, Lielbritānijā, Francijā,» norāda Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) pārstāvis Andrejs Rjabcevs. Ierodoties Latvijā, bēgļi pie pirmās iespējas prasa patvērumu Valsts robežsardzē. Robežsardzes darbinieki veic sākotnējo interviju un noskaidro katra identitāti, tad visi lietas materiāli tiek nosūtīti PMLP lēmuma pieņemšanai, bet paši patvēruma meklētāji tikmēr uzturas patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā Muceniekos, stāsta A. Rjabcevs. PMLP ievāc ziņas par attiecīgajām personām, reģionu, no kura tās bēg, to, vai apstākļi rada draudus dzīvībai un veselībai. Ja izcelsmes valstī ir bruņoti nemieri un ir pamats uzskatīt, ka atgriešanās šajā valstī varētu apdraudēt dzīvību vai veselību, tad tas var būt iemesls, lai piešķirtu Latvijā patvērumu.