Viena pēc otras Berlinālē tika rādītas trīs filmas, kuru uztverei ir nepieciešamas īpašas acenes - trīsdimensiju efektam. Turklāt divas no tām ir konkursa programmā (kopumā - 22 filmas), tātad pretendē uz Zelta lāci. Pārsteidzoši, ka pie trīsdimensiju tehnoloģijas ķērušies divi no starptautiski slavenākajiem Vācijas režisoriem - Vims Venderss un Verners Hercogs, kuri abi Berlīnes festivālā piedāvāja trīsdimensiju dokumentālās filmas. Vims Venderss ir izveidojis cieņpilnu veltījumu vācu dejas teātra leģendai, 2009. gada vasarā mūžībā aizgājušajai Pīnai Baušai un viņas dejas teātrim Pīna (Pina). Savukārt Verners Hercogs, bruņojies ar azartu un pacietību, filmā Aizmirsto sapņu ala (Cave of Forgotten Dreams) iedziļinājies pasaulē vecākajos alu zīmējumos, kas tapuši pirms 32 000 gadu un tika atklāti relatīvi nesen - 90. gadu vidū Dienvidfrancijā, klinšu alā pie Arkas tilta.
Trešais 3D pulciņā bija franču animācijas režisors Mihels Oslo ar animācijas filmu Nakts pasakas (Tales of the Night). Animācija un trīsdimensiju tehnoloģijas, šķiet, ir daudz aprobētāka prakse, taču arī Berlīnes festivālā rādītā pilnmetrāžas animācijas filma, ko veidojis Oslo, nekādi neasociējas ar tām «multenēm», ko servē Holivuda, - visā to tehnoloģiskajā izsmalcinātība un virtuozitātē.
3D unikalitāte
Fakts, ka uz Berlīnes festivāla balvu pretendē divas 3D filmas (Vendersa Pīna un Oslo Nakts pasakas), starptautisko festivālu praksē ir unikāls - trīsdimensiju tehnoloģijas līdz šim ierastāk ir sastapt «lokālos» kinoteātros kā dārgu tehnoloģisko bonusu Holivudas filmām, turklāt pamatā - ģimenes auditorijai mērķētajās filmās. Ko mūsdienu kino attīstībai nozīmē trīsdimensiju tehnoloģija - šī tēma kļūst arvien aktuālāks diskusiju objekts arī profesionālajā vidē. No vienas puses - tā ir Holivudas megaprodukciju rotaļlietiņa, kas tiek izmantota, īstenojot principu - ieguldi lielu naudu, lai nopelnītu vēl lielāku, no citas, - tas ir arī industrijas ierocis kaujā ar neģēļiem - virtuālajiem pirātiem, kuri «kačā un sūkņā», «lejuplādē un straumē» uz nebēdu, jo galu galā - trīsdimensiju tehnoloģijā veidotās filmas tik viegli «nenozagsi»...
Gan Vima Vendera filma Pīna, gan Vernera Hercoga Aizmirsto sapņu ala savā veidā pierāda, ka trīsdimensiju tehnoloģijas nav tikai un vienīgi Holivudas «ierocis» - tā ir iespēja ne tikai izmēģināt jaunu vizuālu izteiksmes līdzekli, bet arī piesaistīt lielu publikas interesi dokumentālajām filmām. Nenoliedzami fakts, ka vācu kinorežijas dinozauri Venderss un Hercogs ir ķērušies pie trīsdimensiju tehnoloģijām, strādā kā perfekts mārketinga ierocis. Šīm filmām noteikti tiks pievērsta daudz lielāka publikas interese nekā tad, ja abi klasiķi būtu izveidojuši savas «kārtējās» filmas. Nenoliedzami tiks arī diskutēts par šīs tehnoloģijas izmantojuma lietderību Eiropas praksē. Joprojām ir publika, kam ņemšanās ar brillītēm, bez kurām 3D efekti nav uztverami, šķiet lieka ķēpa un «acu mocīšana».
Venderss pret Hercogu
Vācu klasiķu duelī Venderss pret Hercogu vai kurš no viņiem draudzīgāks ar 3D, šķiet, uzvar Vims Venderss. Viņa filma Pīna ir ar mīlestību un pietāti veidots Pīnas Baušas dejas izrāžu fragmentu virknējums, ko sasaista Baušas trupas dalībnieku - dejotāju lakoniskas intervijas, burtiski daži teikumi - viņu spilgtākais iespaids par Baušu. Vārdiem seko deja, kurā katrs no viņiem izspēlē savu solonumuru. Vietumis filmā ietverti arī dokumentāli kadri ar pašu Pīnu Baušu, arī viņas dejotie «numuri». Filma ļauj radīt priekšstatu par viņas horeogrāfijas metaforisko stilu un spēku, kas savulaik apbūra gan ģeniālo Federiko Fellīni (viņš filmēja Pīnu Baušu savā filmā Un kuģis peld), gan nesenāk - Pedro Almodovaru (kurš filmēja viņu savā filmā Runā ar viņu). Taču filma nav stāsts par Baušas biogrāfiju un «leģendu», bet gan šīs leģendas «iemūžinājums» trīsdimensiju tehnoloģijā. No šī aspekta Vendersa filma ir perfekts, vizuāli skaists mūžībā aizgājušās horeogrāfes darba «konservs», kā apzinoties Pīnas Baušas radītā skaistuma trauslumu... Kaut viņas Vupertālē esošā teātra trupa turpina darboties, ir pilnīgi skaidrs, ka bez Baušas šis teātris nekad vairs nebūs tāds kā ar Pīnu Baušu. Pats Vims Venderss komentē, ka abiem ar Pīnu Baušu viņiem esot bijusi tā arī nerealizēta iecere - īstenot kopīgu projektu. «Kad es 2007. gadā noskatījos 3D filmu par īru rokgrupu U2, man bija pilnīgi skaidrs, ka šī tehnoloģija ir īstā, lai uz ekrāna pārceltu Baušas dejas teātra būtību,» saka Vims Venderss. Šo savu mērķi Venderss ir īstenojis jau bez Pīnas Baušas, radot pārliecinošu pieminekli vācu dejas teātra leģendai.
32 000 gadu seni sapņi
Uz Vendersa tehnoloģiski nevainojamā darba fona Vernera Hercoga «alu piedzīvojumi» filmā Aizmirsto sapņu ala šķita daudz bālāki - gan arī objektīvu iemeslu dēļ. Filma ir korekts stāstījums par 32 000 gadu veciem alu zīmējumiem Dienvifrancijā, intervijas ar zinātniekiem, arī Hercoga subjektīvo iespaidu fiksācija un arī vēlme «mirstīgajiem» slēgto alu ar unikālajām freskām padarīt par aizraujošu vizuālu piedzīvojumu tiem, kas šajā alā atšķirībā no Hercoga un zinātniekiem nekad nenokļūs. Objektīvi - filmēts ir sliktā apgaismojumā, saudzējot senos alu zīmējumus, ar mazu kameru, tādējādi filmas attēls nav tehniski nevainojams un tā trīsdimensiju korekcija nereti pat apgrūtina, nevis palīdz izbaudīt unikālos zīmējumus. Viss pārējais - kā jau laba režisora ar patiesu azartu veidotā dokumentālā filmā, kas pusotras stundas laikā padara skatītāju daudz zinošāku nekā pirms tam. Šo aspektu gan neapdraudētu tas, ja filmā izpaliktu «modē esošais» 3D efekts.
Kas attiecas uz trešo no Berlīnes festivāla trīsdimensiju piedāvājumiem - franču animācijas filma Nakts pasakas, piecu afrikāņu pasaku asprātīgs savirknējums, pierāda, ka 3D var izmantot ne tikai «komerciāli» (ￃﾠ la Holivuda), bet arī gana radikāli, veidojot animētās filmas varoņus kā plakanas kontūru/ēnu teātra figūras un dziļuma efektam ļaujot izpausties tikai un vienīgi krāšņos un telpisko fonos.
Starp citu, gan Pīna, gan Nakts pasakas ir gana unikāli konkursanti, lai kalpotu žūrijai pārdomām par balvu tēmu.