Viens ar kranci Līru
Trunds Sanders, 67 gadus vecs Oslo uzņēmējs, 1999. gada vecgada priekšvakarā ir pensionējies un pārcēlies ar savu kranci Līru uz vecu māju biezajos Austrumnorvēģijas mežos, kur mīt vārdos skopi mežkopji un zemkopji, kas pārvietojas tikai ar Volvo un izmanto vienīgi Jonsered motorzāģus. Sanderam ir Nissan. Tas nav būtiskākais, kas viņu šķir no novada, kurā viņš ieradies, jo «visu savu mūžu ilgojies pēc vienatnes tādā vietā kā šī».
Sanders kopā ar tēvu 1948. gadā pavadījis šajā novadā neaizmirstamu vasaru - labā un sliktā nozīmē. Tovasar viņam bija 15 gadu un viņš atvadījās no bērnības, piedzīvojot ļaunumu, iekāri, draudzību, mīlestību un nodevību, kuras atainojumā sentence «prom ārā zirgus zagt» izrādās atslēgas frāze.
Romāns mijas starp minēto vasaru, nacistu okupācijas laiku un gadtūkstošu miju, pret kuru Sanders neizjūt īpašu sentimentu. Vecgada vakarā viņš grasās piedzerties, uzlikt Billija Holideja skaņuplati. Un, «kad plate būs nospēlēta, es došos pie miera un gulēšu tik cieši, cik cieši vien, vēl dzīvam esot, iespējams gulēt, un pamodīšos jaunam gadu tūkstotim, bet tas man neko nenozīmēs».
Kā savā jaunības vasarā, tā arī tagad pilsētas «puika» Sanders grib laukos baudīt pastorālo idilli, ko Petersons apraksta ar Hamsunam piemītošo poētisko vitalitāti: «Tas uzjundīja manī vēlmi nocirst visaugstāko egli, vērot to sasveramies un gāžamies ar tādu šņākoņu un brīkšķi, kas pārskan visu ieleju, un vēlmi pašam to atzarot un tūdaļ nomizot, un kailām rokām uz savas muguras aizvilkt uz upi un iemest ūdenī ar spēku, ko sevī pēkšņi jutu, un šļakatām tur bija jāuzšļācas Oslo māju augstumā.»
Klusēt runājot
Jaunībā Sanderam baudīt lauku darbus lika dzīvesprieks, toties tagad viņš to dara, lai kliedētu rezignāciju, kas radusies jaunības vasarai sekojošajai dzīvei, kurā «debesis nekad vairs nav bijušas tik plašas un tik dzidri zilas». Tajā dzidri zilajā vasarā viņš piedzīvoja cilvēka «neizprotamo» dabu, kad viņa draugs Juns ar velnišķīgu smaidu saspieda putnu ligzdiņu. Tovasar gāja bojā arī Juna mazais brālītis, kad viņu, rotaļājoties ar bisi, nošāva dvīņubrālis Larss. Un salīdzinoši nesen autoavārijā ir gājusi bojā Sandera otrā sieva.
Kad Sandera jaunās dzīvesvietas kaimiņš izrādās iepriekšminētais Larss - nu jau 70 gadus vecs un vientuļš vīrs, Sanders tiek izsists no līdzsvara, ko viņš laukos meklējis. No jauna iepazīstot savas bērnības paziņu, viņš vaicā pats sev, vai Larsā redz savu atspulgu: «Es gudroju, vai cilvēks tāds kļūst no ilgas dzīvošanas vienatnē, ka ne no šā, ne no tā klusēšanu aizstāj ar skaļu runāšanu un ka atšķirība starp runāšanu un nerunāšanu pamazām izzūd. (..) Vai tāda izskatās arī mana nākotne?» Sastapšanās ar Larsu padara neskaidrus Sandera plānus vietā, kur viņš ieradies ar sapni «pārvarēt grūtības vienatnē citu pēc citas ar skaidru domu un labiem rīkiem, kā mans tēvs toreiz darīja darbus kalnu ganībās».