Spēj atgūt pasaulei nevainību
Savā Andersena laureāta runā, ko noklausījos Santjago de Kompostelā, Almonds polemizēja ar kādu godājamu britu romānistu, kurš mūsdienu rakstnieka (kā tāda) pasaules izjūtu raksturojis, apgalvojot, ka «ikviens rakstnieks saprot, ka pasaule ir sasniegusi savu nadīru, izsīkumu» un ka «nevainība pasaulei piemīt nesalīdzināmi mazāk nekā jebkad». Almonds izklausījās personiski aizskarts: «Muļķības. Tie, kas pazīst vēlēšanos rakstīt bērniem un pusaudžiem, tādām blēņām nekad nav ticējuši. Katrs uzrakstīts vārds, katrs teikums, katrs stāsts, lai cik melns tas pats par sevi izskatītos, ir optimisma un cerības akts, turēšanās pretī destrukcijai. Stāsti, tāpat kā paši bērni, spēj atgūt pasaulei nevainību, atjaunot pasauli.»
Man jāpiekrīt Almondam - turklāt arī «melnam būt» nepavisam nav pazīme, bez kuras stāsts nevarētu būt jēdzīgs, -, jo es arī domāju, ka viss šis ideālisms balstās vienkāršā realitātē: bērni stāstus un dzejoļus uztver tieši - kā piederīgus dzīvei, un tas dod bērnu literatūrai iespēju ietekmēt dzīvi. Šī spēja pieder literatūrai vispār -jā, protams, bet, noklausījušies pasaku par Sniega Karalieni, jūs varbūt nesākat spēlēt, ka jums acī iedūrusies spoguļa lauska un jūs esat ledus gabals, kas jāizkausē, varbūt jūs pat sabožaties, jo Andersens ar savu Kristus «rozīti no sīkas saknītes» jums šķiet vecmodīgs un moralizējošs. Pieaugušajiem brīvi dzīvot literatūrā drausmīgi traucē tieši tas, kas tajā ir tik interesants, - vēsture un alūzijas, idejas un teorijas, izpratne par laikiem un tikumiem, visa šī aizraujošā pastarpinātība - un, tikai izlaužoties tai cauri, ar lielu prāta un jūtu darbu mēs nonākam tajā nevainībā, par kuru runā Almonds. Kur runa ir nevis par grāmatām, bet par mums pašiem.
Manuprāt, rakstot bērniem, pieaugušie mērķē plašāk, bērnu literatūra ir tāda liela un cildena egoisma izpausme, salmiņš, pie kura pasaule turas ar abām rokām, mazais cinītis, uz kuru lielais vezums cer, ka tas viņu apgāzīs.
Bērniem - tas nav tukšā mucā
Latviešu bērnu literatūras «gaišie tēli» ļoti lielā mērā atbilst šīm sabiedrības gaidām, vai nu viņi šo pasaules atjaunošanas darbu veic vairāk vai mazāk apzināti. Imants Ziedonis, kura vārdu Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padome šogad rakstīja savos karogos (Astrīdas Lindgrēnas balvas nominācijā un latviešu bērnu literatūras stendā Boloņā), labi apzinādamās, cik garas kājas mūsdienu bērnu literatūrai ir izaugušas no viņa virzītās 70.-80. gadu kustības par brīvu bērnu literatūru nebrīvā laikā, savulaik bērnu grāmatu konceptualizēja, teikdams, ka redz divus bērnu rakstniekam darāmus darbus: «Pirmais - brīnišķīgais, brīvais brīnums, otrais - sistēmas, kompozīcijas, kopsakara apjauta.» Un pats arī tos abus darīja, būdams gan bērns, gan bērna audzinātājs.
Juris Zvirgzdiņš, iemiesodams plīša lācītī Tobiasā gan to, cik dzīvīgs, tiešs un zinātkārs kā bērns, gan to, cik pieklājīgs, iejūtīgs un krietns kā gudrs pieaugušais cilvēks vēlētos būt, rada ne jau tikai tekstu, ko palasīt bērnam, viņš piedāvā spēlēt tādu dzīvi. Un spēlē to pats, pilnīgi reāli.
Un visbeidzot, visai sāpīgā un tiešā Pētera Brūvera atzīšanās, kura vairākās avīzēs izskanēja pirms gada, kad viņš kļuva par Baltvilka balvas laureātu, un tagad kļuvusi par skumju moto šīs bērnu literatūras vasaras kulminācijas brīdim: «Latviešu valodu vajag sargāt. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es turpinu dzejot bērniem. Patlaban tā saucamo dzeju lielajiem, lai cik tā būtu laba, lielie vispār nespēj uztvert. Mani tā saucamie bērnu dzejoļi domāti gan pieaugušiem, gan nepieaugušiem bērniem. Es turpinu rakstīt bērnu dzeju, jo tur es redzu savu lasītāju, man ir cerības, ka to kāds izlasīs. Pieaugušo dzeju rakstot, man liekas, ka rakstu un runāju caurā mucā. Tur neviena nav.»
Bērnu literatūra glābj pasauli.