Puikas šūpolēs sarīko sacensības, kurš tālāk aizlēks. Lecot - lauztas kājas, diafragma. «Bērniem nav atskaites sistēmas, nav koordinācijas sistēmas, nav bailes no augstuma, riskē, tāpēc viņi nespēj paredzēt iespējamās nelaimes sekas,» bērnu ārsts Pēteris Kļava uzskata, ka traumu ģenēze nav mazinājusies. «Simfonisko orķestru daudzums un bērnu mirstības rādītājs raksturo valsti un ir valsts stratēģiskie rādītāji. Diemžēl Latvijā mirstības rādītāji ir augsti.»
Trīsdesmit gadus strādājot slimnīcā un glābjot bērnus, dakteris ir atskatījies nelaimes situācijas. Nelaime bērnus nešķiro - tā ķer gan mīlošu vecāku bērnus, gan tādus, par kuriem vecāki saņem tikai pabalstus un neliekas ne zinis. Savos izteikumos ārsts ir nesaudzīgi skarbs, vecākus, kuri neparedz savu bērnu traumas vai dara visu, lai provocētu bērnu nelaimei, tā arī nosauc - par oligofrēniem idiotiem.
Brīdināt ar skarbumu
Viena sekunde maina cilvēka dzīvi. Bērniņš noripo no pārtinamā galdiņa, nokrīt uz flīzētas grīdas. Saasiņojums galvā - operācija. «Arī vislabākajiem vecākiem iespējamas nelaimes, tas nozīmē, ka pietrūkst prāta spējas milzīgā ātrumā aprēķināt telpu,» P. Kļava norāda, ka cilvēka smadzenes caur pieredzi mācās lēnām. Spēja paredzēt jāmācās, bet tas nebūs vienas paaudzes laikā. Dakteris uzskata, ka sabiedrība ir jāaudzina - sargāt savus bērnus visu laiku: «Nelaimes gadījumi nešķiro ģimenes, tās notiek gan, ja vecāki par bērnu patiesi rūpējas un arī ja bērnu atstāj novārtā.» Viņaprāt, ir vajadzīgi profesionāļi, kas var izglītot cilvēkus: «Lai katru dienu TV ar mazām filmiņām atgādinātu par visdažādākajām situācijām, kādas vecāki pat nespēj iedomāties.» Redzot un uzskatāmi parādot šausmas, kas var notikt ar bērniem, vecāki aizdomātos. Atcerētos! Bieži vien dakteris iestājas pret tumsonību ar informēšanu: «Kosmosā viss vērsts uz pašapzināšanos, uz realitātes kontroli. Cilvēces attīstības rādītājs ir dzimstības kontrole, atbildība par katru piedzimušu bērnu. Mazajai Latvijai katrs bērns ir vērtība. Šo gadu laikā slimnīcā pabijuši tikai daži ebreju bērniņi, bet milzums daudzums nelaimes gadījumos cietušo latviešu un krievu bērnu. Viņu vecāki nav saudzējuši, nav uzmanījuši, nav novērtējuši «Dieva dāvanu, kas ir bērns».
Jāaizskar emocijas
Dakteris pieredzējis, ka vecāki paši ir provocējuši nelaimi savas neziņas dēļ. Redzējis, ka mammas uz pārbrauktuves ratiņus nestumj pa priekšu, bet velk sev labajā sānā, jo «viņas zina, cik debili ir daži autovadītāji». Dakteris vārdus «oligofrēnija» un «debilisms» interpretē kā prāta neesamību un pieturas pie idejas - ja pasaka ko negatīvu, tas iedarbojas spēcīgāk, jo tiek aizskarts cilvēka ego.
Jārāda praktiskas situācijas, tas nostrādā, tās paliek zemapziņā.
«Kad Anglijā uzfilmēja klipu, kur palēnināti rādīja, kas notiek ar bērnu avārijas laikā, kad viņš lido pa mašīnu, ja nav piesprādzēts sēdeklītī, - plīst galva, šķīst asinis... visi krēsliņi bija izpirkti dienas laikā. Cilvēkiem ir emocionāli riebīgi jāparāda, lai viņi sāktu aizdomāties, kas var notikt. Tas nostrādā. Kad rāda tādus skatus - ar maziem ieguldījumiem var panākt lielu efektu.»
P. Kļava uzsver - nelaime ir jāapsteidz ar izglītību. ASV vienu nedēļu rādīja, kā bērni krīt ārā pa debesskrāpju logiem, nemitīgi par to tika atgādināts, gada laikā izkritušo bērnu skaists samazinājās par 79% pēc masīvās informatīvās kampaņas - video klipu rādīšanas televīzijā. Tas var nepatikt, bet par to ir jārunā. Dakteris uzskata, ka sabiedrībā pārdzīvojums, šoks, izmisums, informācijas apstrāde, apzināšanās, lēmumu pieņemšana notiek ļoti lēni.
P. Kļavas pieredze rāda, ka sods vecākiem piespiestu aizdomāties un vienlaikus mazinātu bērnu ciešanas. Var teikt, ka jau tā ar nelaimi sodītie vecāki vēl jāsoda finansiāli, dakteris neatkāpjas. Ir nejaušas lietas, bet, ja bērna ciešanas radītas nolaidīgas uzvedības dēļ, tad cilvēks ir jāsoda. Ja nelaimes gadījums noticis spontānas, pēkšņas, nekontrolētas rīcības dēļ, tad vecāki jau ir sodīti: «Tējkannai īss vads. Lai aizsniegtos līdz kontaktam, mamma to uzliek augstāk uz grāmatu kaudzes. Bērns aizsniedzas līdz grāmatām, parauj aiz grāmatas. Verdošs ūdens aplej divgadīgu bērnu. Kurš vainīgs?»
Tā ir oligofrēnija. Šādas situācijas ir jāizskaidro sabiedrībai, šādai «smadzeņu skalošanai» būs efekts ar pozitīvu rādītāju - bērni tiks pasaudzēti.
Tipiskākās situācijas
Uz ūdeņiem - peldēšana. «Piecgadīgs iet pieskatīt divgadīgu bērnu pie upes.» Katru gadu Latvijā noslīkst, lec uz galvas, gūstot mugurkaula traumas. «Tā ir tumsonība un bravūrība,» saka P. Kļava.
Traumatisms (piemēram, velosports). Kādā lekcijā dakteris jautājis auditorijai, vai velosipēdi jau iegādāti? Cik ķiveru? No 200 zālē sēdošajiem tās bija astoņiem.
Izkrīt pa logu. Pērnvasar pa logu izkrituši 17 bērni. Vecāku nolaidība. Privātmāja. Otrais stāvs, lodžija bez norobežojuma. Spēcīgs vējš nopūš ratiņus ar bērnu no balkona. Galvas trauma. «Manās acīs - debili vecāki. Jāsoda!» dakteris ir skarbs.
Applaucējumi. «Pirmā palīdzība - noraut drēbes, applaucēto vietu turēt zem auksta, tekoša ūdens strūklas 3-5 minūtes. Kategoriski aizliegts smērēt olas, krējumu, spirtu, šņabi, eļļu! «Klasika ir, ja vecāki steidzas dzert rīta tēju, bērnu paņem klēpī, paši skatās televizorā ziņas, karsta tējas krūze paliek bez uzraudzības kaut vienu sekundi - bērns applaucējas.»
Saules apdegums. Pludmale. Karsta saule. Māte visu dienu pavada jūrmalā, bērns ieguvis totālu apdegumu, faktiski ir «uzcepts».
Iedzerot ķīmiskas vielas. Vecmāmiņas, marinējot gurķus, etiķi ielej Sprite pudelē, kas atvērta. Bērns ieskrien padzerties... N-tās operācijas: resnā zarna tiek šūta sadedzinātā barības vada vietā. «Mīlošajām vecmāmiņām jāuzraksta instrukcijas.»
Ērces. Ejot mežā, ir jābūt aizsargātām kājām - apaviem, pusgarajām zeķēm, vēlams gaišā krāsā, jo var saredzēt rāpojošo kukaini. Pēc meža apmeklējuma jāpārbauda bērna aizauses, cirkšņi, starp pirkstiem, padusēs.
Apdegumi. Bērniem jāvalkā tikai kokvilnas drēbes. «Brālītis pielika aizdedzinātu sērkociņu pie māsiņas naktskrekla apakšas - sintētiskā materiāla naktskrekls uzliesmoja, pielipa pie ādas, meitene apdega ar liesmu. Kokvilna neaizdegtos.»
P. Kļava norāda- Latvijas reģionos slimnīcas ir nodrošinātas ar medicīnisko tehniku, darbinieku profesionalitāte ir augsta. Ir izveidots vienotais operatīvais medicīniskais dienests. Galvenais ir laikus izsaukt ātro palīdzību, pat it kā nenozīmīgu situāciju brīžos - saules apdegumu, applaucējumu gadījumos. «Bērniem pat plaukstas lieluma apdegums ir nāvējošs!» sāpju šoka iemeslu skaidro dakteris.