Rihards ir unikāls gadījums paralimpisko spēļu un Latvijas Paralimpiskās komitejas vēsturē! Tā par Londonas paralimpisko spēļu dalībnieku Rihardu Sniku ar neslēptu lepnumu saka Latvijas Paralimpiskās komitejas ģenerālsekretārs Andris Ulmanis. Londonā Rihards startēs paralimpiskajā iejādē. Pirms Riharda vēl nevienam citam Latvijas sportistam nav izdevies izcīnīt iespēju tik augsta līmeņa sporta sacensībās startēt tieši paralimpiskajā iejādē.
«Būšu ļoti laimīgs, ja tikšu olimpiskajā sešniekā,» atzīst Rihards Snikus un norāda, ka uz augstāku vietu necerot. Sportists gan domā, ka «tā ir arī mazliet laimes spēle».
Rihards pieder pie paralimpiešu jaunās paaudzes, viņam ir tikai nedaudz vairāk par 20 gadiem, un gaidāms, ka par viņa sportiskajiem panākumiem gan šogad, gan arī nākotnē vēl daudz dzirdēsim un varēsim priecāties par viņa sasniegumiem, prognozē A. Ulmanis.
Jāprot saprasties ar zirgu
Svarīgākais, lai gūtu labus panākumus jāšanas sportā, noteikti ir jātnieka un zirga sadarbība un saskaņa, var pat sacīt - abpusēja cieņa, ja tās nav un to nevar panākt, tad ne uz ko nevar cerēt, filozofiski secinājis Rihards.
Paralimpisko spēļu dalībnieks stāsta, ka viņa ikdienā treniņi notiek trīs reizes nedēļā stallī Telfas un parasti aizņem divas trīs stundas. Īpaši dalībai spēlēs viņam ir sarūpēts zirgs Šardonē, ko Riharda rīcībā nodeva Latvijas Jātnieku federācijas viceprezidents Edgars Treibergs. Daudzi sportisti mēdz sacīt, ka, piedaloties nopietnās sacensībās, ļoti būtiska ir psiholoģiskā noturība. Rihards ir pārliecināts, ka viss atkarīgs no paša: «Vienīgi pašam ir jāmāk sagatavot sevi. Ja pats sev to nevar iestāstīt un sakārtot savas domas, tad ir traki un ne uz ko labu nevar cerēt.»
Uzvara pār likteni jau gūta
Rihardam panākumi sportā ir nozīmīga uzvara pār likteņa sagādātu triecienu, jo viņam bijis jāiemācās sadzīvot ar cerebrālās triekas sekām. Jāšanas terapija ļoti palīdzējusi. «Pirmā sadarbība ar zirgu bija tad, kad biju maziņš. Ja nekļūdos, tas bija Vaivaros. Vēlāk gāju uz Baldones bērnu sociālo pansionātu, kur reizi nedēļā bija jāšanas terapija. Tieši tur mani uzsēdināja zirga mugurā apmēram uz pusstundu un vadāja. Atceros, pirmo reizi biju ļoti saspringts, bet pēc tam jau pieradu. Izjādes turpinājās kādu gadu. Pēc kāda laika atsāku iet pie zirgiem uz reitterapiju. Apmēram divus gadus apmeklēju reitterapiju, un tad man prasīja, vai es varētu pamēģināt trenēties kopā ar citiem. Tā nu padomāju, apspriedāmies ar treneri un bijām ar mieru,» savu sportista gaitu aizsākumu atceras R. Snikus.
Jaunais sportists par uzdrīkstēšanos sportot saka paldies saviem draugiem, bet it īpaši savai trenerei Olgai Šellerei. Riharda panākumu attīstībā lielu darbu ieguldījusi arī Darja Tihomirova, kura, var teikt, ir paralimpiskās iejādes krustmāte, piebilst A. Ulmanis.
Mūzika un dators
Rihards stāsta, ka nevēlēšanās «sēdēt mājās un neko nedarīt» palīdzējusi atrast sevī enerģiju, kas virza uz priekšu. «Protams, ir brīži, kad neko negribas, bet tad padomāju - ja es neko nedaru, tad arī neko nesasniegšu,» atzīst jaunais sportists un atklāj, ka gribasspēku devuši tuvinieki, kuri «dzina uz priekšu ļoti, ļoti».
Rihards sistemātiski nodarbojas arī ar riteņbraukšanu, trīs reizes nedēļā trenējas trenažieru zālē, bet viņa hobijs un darbs ir, kā viņš pats to sauc, dīdžejošana. «Gandrīz katru piektdienu spēlēju diskotēkas Baldones klubā Avots kā DJ Richy Rich,» stāsta paralimpisko spēļu dalībnieks. Visiem spēkiem Rihards cenšas dzīvot enerģiski. «Daru ikdienas darbus mājās - skaldu malku, mazgāju traukus, kā jau visi. Un, protams, dators, kurā veidoju mājaslapas un taisu mūziku. Ir arī mācības skolā. Reizēm kopā ar draugiem labojam velosipēdus un datorus,» par savu ikdienu stāsta R. Snikus un uzsver, ka pievēršanos sportam neapstrīdami uzskata par savas dzīves veiksmi. Rihards Snikus Londonas paralimpiskajās spēlēs startēs ar zirgu Šardonē. Foto - no Riharda Snikus arhīva Vienīgi pašam ir jāmāk sagatavot sevi. Ja pats nevar sakārtot domas, tad ir traki un ne uz ko labu nevar cerēt